iedvesmas pieturpunkti nr.281 Grāmata Mets Heigs “Neiespējamā dzīvība”. Jau pēc pirmās nodaļas zināju, ka būs te jāpieraksta. Heigs ne pirmoreiz manā lapā pieminēts. Nav intelektuāli smags vai pārbāzts ar filozofiju, drīzāk vienkāršs kā plūstoša upe. Ir stāsts ar notikumu virskārtu un apakšslānis, kas viegli ievelk domu mākoņos.
Citāti:
Par kopību un mākslu
Sajūta bija līdzīga kā reiz Luvrā, kad iegāju antikvitāšu galerijā, kura bija pilna ar grieķu skulptūrām, un tālākajā galā ieraudzīju Milosas Veneru. Tāda spēja, intensīva absorbcija. Pārmēru spēcīga, bet vienlaikus pavisam dabiska. Karlam bija teorija, ka māksla un mūzika, un vispār viss, kas reiz eksistējis, kaut kā ir atrodams mūsos. Laba dziesma vai skulptūra ir laba tieši tāpēc, ka uzrunā to, kas jau atrodas mūsos.
_____________________________
Par nezālēm
Puķe izskatījās pārāk skaista un trausla, lai atrastos šajā vietā viena pati. Man nešķita, ka tā būtu nezāle. Protams, nezāļu patiesībā nemaz nav. Runa ir tikai par uztveri. Ja kādam nepatīk, ka viņa mauriņā aug pienenes, viņš tīšām tās nosauks par nezālēm, jo mums, cilvēkiem, ļoti patīk novilkt robežas. Mēs/viņi. Matemātika/dzeja. Nezāle/puķe.
_____________________________
Salas neeksistē
Es biju bijusi sala. Un tagad, pateicoties Hristinai un La Presencia, es atskārtu, ka salas nepastāv. Ja tu iegremdējies pietiekami dziļi, tad redzi, ka viss ir saistīts. Eivisa un Linkolna ir uz tās pašas planētas. Mūsu domas pārklājas cita ar citu kā miljoniem viļņu okeānā. Tās pārklājas un krustojas. Katrs peld kāda cita domās, pats to neapzinādamies. Pat tarakāniem ir sava loma. Mēs esam ne tikai tie, kas piederīgi pie kāda konkrēta dzimuma, vecuma grupas, nacionālātes vai sugas. Sienas starp mums ir vienīgi iztēles radītas. Domas, kuras ir kā mūsu, ir lieliskas un unikālas, bet tikpat lielisks ir to nepārtrauktais spektrs. Mīlestība, bailes, bēdas, vainas apziņa, piedošana. Tas ir standarta repertuārs. Tās ir kaverversijas, kuras mēs atskaņojam. Mēs domājam, ka esam vientuļi, jo itin bieži esam akli un neredzam saistību.
Bet dzīvam būt nozīmē būt dzīvei. Būt dzīvei. Mēs paši esam dzīve. Tā pati mūžam evolucionējošā dzīve. Mēs esam cits citam nepieciešami. Mēs esam šeit, lai būtu cits citam. Dzīves jēga ir dzīve. Visa dzīve. Mums ir jārūpējas citam par citu. Un, kad jūtamies patiešām ļoti dziļi vientuļi, ir pienācis brīdis, kad mums kaut kas ir jādara, lai atcerētos, kā esam saistīti.
Tieši tālab mēs pieņemam uzaicinājumu braukt uz Eivisu vai sūtām elektroniskā pasta vēstules vientuļām, vecām matemātikas skolotājām, vai dalāmies ar absurdam patiesībām par sevi. Mēs nevaram mūžīgi turpināt sēdēt savā vientulības čaulā, neizdvešot ne skaņu.
Peldot okeānā, mums reizēm ir jārada šļaksti.
_____________________________
Salauztie radio
Izmisuma punkts bieži vien ir arī patiesības punkts.
Kad viss ir aizgājis šķērsām, mums ir nepieciešams nonākt līdz zemākajam punktam, lai mainītu notiekošo. Reizēm mums ir jāsajūtas kā lamatās iekritušiem, lai atrastu ceļu un izlauztos. Mēs neiepazīstam sevi gaismā un svaigā gaisā. Mēs neizprotam radio, kamēr tiek atskaņota dziesma. Reizēm mums kāda lieta ir jāsālauž, lai ieraudzītu sastāvdaļas.
Šīs dažas pirmās dienas Eivisā uzjundīja manī visu, ko biju centusies apspiest. Bēdas, izmisumu, vientulību. Es saplīsu un redzēju pati sevi. Es biju atvērta kā salauzts radio. Ieraudzīju savas sabojātās spoles, elektriskās ķēdes un tranzistorus. Visus trūkumus un nepilnības. Un varbūt tieši tas bija noticis. Varbūt tas bija tāpēc, ka es gulēju tur sadragāta, paradoksāli nejūtīga un vienlaikus sāpju plosīta. Varbūt, ja tu kliedz bez skaņas, arī palīdzība ierodas klusi. Varbūt universs klausās. Varbūt signāls tika uztverts. Es nezinu. Bet kaut kas pavisam noteikti atgadījās.
