ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.87 Krāsu sajūtas. Katrai vietai ir sava krāsa. Vienmēr, kad kaut kur aizbraucu, man patīk vietai iedalīt krāsu, kādu galveno nokrāsu. Grieķija ir balta, Sicīlija ir citrondzeltena, Spānija ir okers, bet Indonēzijā vienkārši  kāds uzgriezis visām krāsām spilgtumu.  Ēģiptē tieši otrādi – pat tur kur ir nedaudz zaļuma arī tas ir putekļains un nespilgts.  Latvijai būtu jādod leknas zāles zaļais, bet tas nav man mīļš. Tas ir zaļums, kas rodas pēc lietus un tam nevajag karstu sauli. Man tuvāks ir saulē kalstošais, smaržīgais. Pilnīgi cita krāsu pasaule ir zem ūdens, man pat liekas, ka tur vēl vairāk nokrāsu kā uz zemes. Pat tad, kad ieber oļus stikla ūdens pudelē, tie no vienādi pelēkiem katrs pārvēršas savā spilgtumā un nokrāsā. Es nevaru iedot krāsu Amerikai –  pārāk dažāda, tur jādod krāsas pa štatiem. Arī par Itāliju neesmu vēl ar sevi nolēmusi – kādu krāsu dot. Bet Itālijai esmu iedalījusi simbolu – ciprese. Ja redzu dabiņu ar cipresēm, man gribas no prieka lēkāt, tāpat kā ar lavandām.