iedvesmas pieturpunkti nr.245 Mana himna šobrīd. Manas ilgas pēc vasaras. Dziesma tik silta kā novakares gaisma, tik kūstoša kā dzintarains medus vijās un plūst. “…saldenie viļņi nāca un gāja, nāca un gāja, bet tu …tu it kā tepat…”
iedvesmas pieturpunkti nr.193 Nebūs jau tā, ka es neko nepateikšu par plus 30 grādiņiem ārā, kas man par lielu prieku ir uzkavējušies :))) Trīsdesmitgrādnieks ir laiks, kad es atdzīvojos. Visu gadu kaut kā eksistēju un šīs pāris nedēļas – paīstam atdzīvojos. Var atslābt, iztaisnoties, ieelpot un uzsildīt serdi :) Šķiet, ka visu gadu dzīvoju sarāvusies čokuriņā un tagad atkūstu, āda labsajūtā murrā. Baltas zīda drēbes siltajā vējiņā paijā ādu :)
Ūdens mirdzēšana ir maģija. Ūdens mirdzums saulē, taurenīšu vizēšana lavandu laukos, gaismas ņirbēšana koku lapās – tā ir hipnoze, kas paceļ soli virs zemes, vieglākā dimensijā, smalkākās vibrācijās, kur neaizsniedzas ziņas, internets, ego, slimums, kāmju skriešana ritenī, strīdi, meli, blakuscilvēka nemīlēšana. Kaut uz mirklīti pacelties gaismā – to es novēlu.
iedvesmas pieturpunkti nr.139 Kāpēc gan neiesākt janvāri ziedoši? Iekāpt atpakaļ jūnijā :) Kalsnavas arborētums jūnijā un decembrī. Tā ir brīnišķīga vieta, kur būt. Vasaras sākums ar peoniju kupenām un rododendriem. Simtiem dažādu skujkoku, kā pasaku tēli, rūķu mājas, jumti un paklāji. Gribēju pārvērsties par egli vai ievu un tur iestādīties uz palikšanu :)
Gar lakata malu visapkārt ir uzrakstiņi – lai mamma nekad neaizmirstu, ko par viņu domā – vislabākajai, vismīļākajai, visskaistākajai! Riharda dāvana mammai!