ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.200 Paskaties aiz cirka robežas!

iedvesmas pieturpunkti nr.153 Gleznošana ir kā ceļojums. Sāc ar vienu izdomātu detaļu un nekad nezini, kur tas viss tevi aizvedīs. Pa ceļam var izpriecāties piezīmējot šo vai to, reizēm aizkrāsojot uzzīmēto vai pārvēršot pavisam citā. Un puse prieka slēpjas paletē, sajaukt iedomāto toni reizēm gadās viegli, bet dažreiz nākas izrotaļāties ilgi un nevar saķert tieši to, kas iekūkojis galvā.

Šis ir darbs, kas dzīvo savu gleznas dzīvi arī tumsā, taureņu malas un vēl dažas detaļas tumsā izgaismojas. Nosaukt var katrs pēc savas gaumes un redzēšanas. Varbūt “Spēle”, varbūt “Melnbaltās un krāsainās laikalīnijas” vai “Taureņu spogulija”. Man bij jāuzzīmē darbs, kuram vienīgā norāde: lai nav garlaicīgi skatīties un katrreiz var ieraudzīt kaut ko citu (tumsā būs pavisam cits :)))

iedvesmas pieturpunkti nr.111 Par lasīšanu. Izlasīju teicienu – Visvairāk mēs mīlam grāmatas, kas atklāj mūsu domas, kuras paši nespējam noformulēt. Tik labs teikums! Tā ir! Tieši to es varu teikt arī par Bariko jaunāko grāmatu Spēle. Tas nav romāns, drīzāk apcerīga eseja par digitālās citpasaules ienākšanu soli pa solim, gandrīz kā vēstures pieraksts. Bariko pats saka tekstā, ka raksta tāpēc, lai pats saprastu un izprastu šīs pasaules pārmaiņas. Man tik noderīgi un galvu sakārtojoši likās – tieši kā kāds manā vietā ir noformulējis domas par šo jautājumu. Lasot Bariko man vienmēr ir sajūta “kā es mīlu šī cilvēka smadzenes, kas var uzburt tādas domas!”, un izrādās tas ir ne tikai par romāniem, bet arī par gandrīz vai tehnisku apcerējumu.

Dzīve ir jāspēlē. Sev par prieku. Lai neaizbēg.

Ikviens savā dzīvē ir aizņemts ar rītdienu. Ļaudis nevis dzīvo, bet gan taisās uz dzīvošanu.