ievaszids.lv

Glezna “Realitātes dimensijas“. Kāpnes pa kurām uzkāpt var tikai uz augšu. Vairākas pasaules – vairākas realitātes. Gaisma. Dzīves ilūzijas. Mežs. Jūra. Struteles muiža. Spēle. Figūras, kuras sveša roka nebīda pa laukumu, bet pašas iet savu ceļu. Vēlmju rozā lietus – vēlmes un sapņi, te ir, te nav, viss plūst un mainās vējā. Dimensijas ir cilvēka apziņas ceļi.

Aiz dzīves cirka, aiz ilūziju dekorācijām, ir GAISMA, mērķis, kurš jāsasniedz :)

No Balturaksti.com: Dimensijas un to izvietojums. Noteikti esi dzirdējis par dimensijām. Viena dimensija ir taisne, divas dimensijas ir plakne, trīs ir telpa. Ļaudis runā par dimensionālajām pārejām uz jauno pasauli un iespēju dzīvot četru un pat piecu dimensiju telpā. Attīstot savu apziņu Tu varēsi nokļūt sešu, septiņu, u.t.t. Un ko pēctam? Kad būs miljons dimensiju? Vai neapmaldīsimies tajās visās? Vai varbūt ir kāda mistiska robeža aiz kuras vairāk nav šo dimensiju? Piemēram 1024 dimensijas un viss!? Dimensijas patiesībā ir cilvēka apziņas ceļi. Jo tie vairāk, jo komplicētāka realitāte, dziļāka, citreiz krāšņāka, daudzšķautņaināka. Tie visi sniedz dažādu realitāšu, bet neviens nesniedz atbildes uz jautājumiem. Katra šī šķautne ir kā koka zars, kas sadalās simtiem mazāku zariņu, un vēl mazāku, un vēl mazāku. Tajos visos ir dzīve. Sajūta, noskaņa. Bet kas ir visam pāri? Kas ir tā dimensija kur slēpjas atbildes? Tā nav dimensija. Tas ir punkts kur dimensijas neeksistē. Tas ir punkts kur atbildes visas. Tas ir punkts kur viss ir viss un nav nekas. Tas ir punkts kurš pats neksistē. Tai nulles punktā sākas visas dimensijas, tai punktā sākas realitātes, tas esi patiesais Tu. Atmet visas dimensijas, visas ilūzijas un tad Tu sastapsi sevi. Tur kur beidzas šaha dēlītis, tur kur beidzas viss. Un vēl aiz punkta, kur nav vairs pat tā. Tur ir jauns sākums. Un beigas. Nebaidies zaudēt ilūzijas, dimensijas, nebaidies par sevi, par citiem. Pieņem visu un tad Tu nokļūsi Alises Brīnumzemē. Tur kur sākas un beidzas viss. Tur, kas esi Tu.

iedvesmas pieturpunkti nr.136 Nesen sanāca saruna par dažādiem autoriem, nācās piefiksēt, ka man ir diezgan daudz iemīļotu autoru, Alesandro Bariko ir pirmajā vietā joprojām, bet tāpat man mīļi ir spāņu Havjērs Mariass, K.R.Safons, franču M.Fermīns, Anna Gavalda, Kristofs Onodibio, itāļu – Umberto Eko, lietuviešu – Ivanauskaite, vācu H.Hese, šveicietis Paskāls Mersjē, dāņu P.Hēgs un arī japāņu Haruki Murakami. Nesen izlasīju jaunāko Murakami “Nogalēt Komandoru” 1.grāmata “Idejas parādīšanās”, 2.grāmata “Gaistošā metafora”. Komandors uzreiz man kļuva par iemīļotāko no visiem “murakami”. Tik pilnīgs, tik “biezs” – tādā nozīmē, ka tik daudz garšu, tik daudz saastāvdaļu, nav pliekans un plakans teksts, bet tik daudznozīmīgs, tik reljefains. Neesmu vēl atradusi piemērotāko vārdu apzīmēšanai. Pat nodaļu nosaukumi TĀDI, un katrs no tiem iemitinājies kaut kur nodaļas tekstā un atklājas tikai pamazām. Murakami nevar lasīt tie, kam gribas standarta rāmjos kaut ko ieliekamu, lasot Murakami jābūt gatavam jebkam, arī iekrišanai Alises truša alā, jāpieļauj realitātes bīdīšana dažādos virzienos un tieši tas pamatīgi kustina smadzenes. Droši vien mani uzrunāja arī galvenais varonis – gleznotājs, krāsu likšana uz audekla aprakstīta tik sajūtami gan smaržā, gan faktūrā, ka gribas celties un iet pie molberta pagleznot vai vismaz pajaukt iedomātos toņus.

„Viņa gleznās brīnišķīgs bija tieši šis tukšums. Varbūt tas izklausīsies paradoksāli, bet bija arī neuzgleznotā daļa. Viņam izdevās ļoti uzkrītoši parādīt ar šīm neuzgleznotajām daļām to, ko viņš bija vēlējies uzgleznot.”

„Man aizvien paticis šis brīdis, kad pētu balto audeklu, uz kura vēl nekas nav uzgleznots. To es pavisam privāti esmu iesaucis par „audekla dzen” meditāciju. Kaut arī uz audekla vēl nekas nav uzgleznots, tas tomēr nav tukšs. Šajā pilnīgi baltajā gleznā nemanāmi slēpjas uzgleznojamais tēls. Ja ieskatos ciešāk, parādās vairākas iespējamības, kas beidzot saplūst vienā uzvedinājumā par to, kā man turpināt. Es ļoti mīlu šo brīdi. Esības un neesības saplūšanas brīdi.”

„Atbilstoši loģikai, jā, – Komandors piekrita. – Tomēr tas nu būtu pārlieku loģiski. Īstenībā tā nav īstenība. Cilvēki var domāt, ka pārstāj par kaut ko domāt, taču patiesībā viņi nevar nedomāt. Ja ir tāda doma – pārstāt par kaut ko domāt, tad šīs domas ietvarā atkal domā par kaut ko. Lai pārstātu par kaut ko domāt, dabiski, ir jādomā par pārstāšanu domāt.”