„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”
„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”
„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”
/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/
„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”