ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.242 Mets Heigs grāmata “Kā apturēt laiku”. Īpašais autors un īpaša grāmata.

“Savādi, cik pagātne ir tuvu. Pat tad, kad iedomājamies to esam tālu projām. Dīvaini, kā tā spēj vienkārši izlēkt no kāda teikuma un iebelzt. Tas šķiet neiedomājami, bet katrā priekšmetā vai vārdā var slēpties rēgs. Pagātne nav kāda atsevišķa vieta. Tās ir daudzas jo daudzas vietas, vienmēr gatavas uzrasties tagadnē. .. Laiks akumulējas. Tas krājas un krājas, un jebkurā brīdī var pārgāzties jums pār galvu. Pagātne mīt tagadnē, atkārtojoties, žagojoties, atgādinot par visu to, kā vairs nav. Tā izlien no ceļa zīmēm un sola dēļiem parkā, no dziesmām, uzvārdiem un sejām, no grāmatu vākiem. Ikvienā mirklī, kad, piemēram, vērojat koku vai saulrietu, pagātne var uzkrist jums ar visu reiz redzēto koku un saulrietu spēku. Nav iespējams sevi no tā pasargāt. Nav iespējams dzīvot pasaulē bez grāmatām, kokiem un saulrietiem. Vienkārši nav.”

“Varbūt ir dīvaini iemīlēties kādā viena žesta dēļ, bet dažreiz cilvēka būtību patiesi ir iespējams uztvert vienā īsā mirklī. Līdzīgi kā, pētot smilšu graudu, var izprast Visumu. Es nezinu, vai pastāv mīlestība no pirmā skatiena, bet esmu drošs, ka pastāv mīlestība, kas rodas vienā īsā mirklī.”

“Nē.Man tas neder. Jēga ir rodama tikai mīlestībā. Tie septiņi gadi kopā ar Hoku atsver visu. Vai saproti? Ja ņem un salīdzina, tad visi daudzie gadi, kas bijuši pirms un pēc tam, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tā taču mēdz būt, vai ne? Laiks var būt dažāds. Dažas dienas, daži gadi, pat daži gadu desmiti ir tukši. Tajos nekas nenotiek. Tie ir kā rāma jūra. Un tad pienāk kāds gads vai pat diena, vai kāda pievakare, kurā ir viss. Tajā ir vesela dzīve.”

“Pirmajā brīdī mūzika atstāja mani vienaldzīgu. Tomēr, minūtēm ritot, tā kaut kādā veidā iekļuva manī. Nē. Nevis iekļuva. Tas nav pareizais vārds. Mūzika neiekļūst. Mūzika jau ir tevī. Mūzika atklāj to, kas jau mīt tevī. Tā atmodina un liek sajust emocijas, par kuru esamību tu pat nenojauti. Tā ir sava veida atdzimšana. Tovakar tās bija ilgas un spēks. Es aizvēru acis. Nav iespējams uz papīra aprakstīt, kā jutos. Tieši tādēļ jau šāda mūzika pastāv – tā ir valoda vārdos neizsakāmajam. Vienīgais, ko varu pateikt: es atkal sajutos dzīvs.”

iedvesmas pieturpunkti nr.159 Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”. Grāmata tiem, kas palaikam pieķer sevi pie domas “Kā būtu, ja būtu”. Vai pieķer sevi nožēlās – būtu darījis labāk to, izvēlējies to kaut ko citu utt. Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā un skaidrībā. Gandrīz vai tāda pasaciņveidīga vienkāršība, bet ar milzīgu filozofisku jaudu. Kā tāds kliedzošas dvēseles veldzējums, kas dod mieru, atbildes, jēgu esamībai – tādai, kā tā ir. Iedvesmojoša. Iesaku.

„Gribēt” ir interesants vārds, – viņa domīgi sacīja. – Tas nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Reizēm, kad aizpildām šo trūkumu ar kaut ko citu, sākotnējā gribēšana pilnībā izzūd. Varbūt tavu problēmu drīzāk rada tas, kā pietrūkst, nevis tas, ko tu gribi.”

“Dzīve ir savāda, – Nora teica. – Un mēs to savādi uztveram. Kā vienvirziena taisni. Bet tā aina, kuru mēs redzam, nav kopējā aina. Jo dzīvi veido ne vien tas, ko mēs darām, bet arī tas, ko nedarām. Un ikviens brīdis mūsu dzīvē ir … pagrieziena brīdis.”

“Mēs zinām, tikai to, ko uztveram. Viss, ko piedzīvojam, iznākumā ir tikai mūsu uztvere par notikušo. „Svarīgs nav tas, uz ko skaties; svarīgs ir tas, ko redzi.””