ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.205 Manuels Vilass “Prieks”. Kādu laiku atpakaļ stāstīju par Vilasa grāmatu “Ordesa”. Te vēl viena tādā pat stilā un noskaņā.

„Īstenībā te nekādas pludmales nav, ir tikai krastmala, nezināma vieta, kur ieradusies jūra un nav neviena, kas to sagaidītu. Pludmales ir vietas, kur cilvēki sagaida jūru. Pludmalēs jūras droši vien jūtas vai nu aplaimotas, vai zaudējušas cerības. Jūra, uz kuru skatos pa viesnīcas logu, nonāk līdz sauszemei, un tur neviena nav. Arī mana dzīve ir kā jūra, kas ierodas kādā vietā, kur neviena nav. Šī apziņa, šī vieta – tagad zinu, ka vienmēr esmu tās meklējis. Vēlējos kādreiz ieraudzīt sevi tā, lai neviena un nekā nebūtu klāt.”

„Es tuvojos  galvenajai tēmai šajā grāmatā, ko rakstu, cik labi vien varu. Nevēlos zaudēt nevienu dienu, ko esmu nodzīvojis šajā pasaulē, kuras būtība ir svētums. Kurš nozaga pasaulei svētumu? Kāds mums to ir nozadzis, un šī zādzība ir notikusi nesen. Svētums? Nepiedienīgs vārds. Ir kāds cits: skaistums. Es vienmēr jaucu vārdus. Bet, ja tu visiem spēkiem centies ieskatīties viņpus skaistuma, tad kādā vārdā tu to nosauksi? Un vēl ir jāņem vērā, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības slāpt pēc kāda labuma, ko sagādātu pārdabiska daba.”

iedvesmas pieturpunkti nr.178 Manuels Vilass “Ordesa”. Autobiogrāfiska grāmata, kas kāpj ārā no jebkāda žanra. Dzejiska, filozofiska, biogrāfiska utt. Par cilvēka īslaicīgumu. Par būšanu šeit un par nebūšanu. Grāmatu nelasīt tiem, kam vajag secīgu sižetu un notikumus, lasīt tiem, kam vajag dvēseles pārdzīvojumu. Un tiem otrajiem pēc grāmatas izlasīšanas gribēsies aizbraukt uz Ordesu. Katram uz savu.

“Mani vairs neapmierina neviena cilvēka klātbūtne. Es mīlu cilvēkus, bet man nepatīk atrasties kopā ar tiem. Man šķiet, ka esmu atklājis Rahmas zvaigznāju. Man šķiet, ka esmu sapratis: vientulība ir matērijas un fizikas likums, likums, kas paģēr mīlestību. Tas ir kalnu likums. Ordesas likums. Migla pār virsotnēm. Kalni.”

“Varbūt tā arī ir personības augstākā pakāpe: sasniegt brīdi, kad tev visa pietiek: ja tu sarīko svinības, ierodas viens ārkārtīgi svarīgs viesis, un šis viesis esi tu; ja stājies laulībā, esi neprātīgi iemīlējies otrā pusītē, jo šī otra pusīte esi tu; ja nomirsti un augšāmcelies, un ieraugi Dievu, tavs apstulbums ir vienreizīgs, jo tu redzi savu seju.”

“Rakstnieks Alehandro Gandara nesen man teica, ka šķiršanās brūces piededzināšanai vajadzīgi pieci gadi. Manuprāt, viņam taisnība: tie ir pieci gadi. Man jo sevišķi sāpīga bija maiguma sairšana pīšļos. Prātā nāk bijušās sievas kādreiz sacītie vārdi, tik pilni sirsnības. Tad es sapratu, ka attiecību nāve īstenībā ir kādas slepenas valodas nāve. Mirstošas attiecības aizsāk kādas valodas izmiršanu. Kādā ierakstā Facebook rakstnieks Žordi Karrions teica: “Katrs iemīlējies pāris, kas bieži satiekas, kopā dzīvo un mīlējas, rada valodu, kas pieder vienīgi viņiem. Tā ir valoda privātai lietošanai, tajā mudž neoloģismi, kropļojumi, semantiski lauki un apslēptas nozīmes; tā ir valoda tikai diviem runātājiem. Kad pāris šķiras, šī valoda sāk sairt. Tā sairst pavisam, kad abi atrod citus.”