“Veltijs mēdza runāt par liktenīgiem priekšmetiem. Tos atpazīst katrs tirgotājs un antikvārs. Priekšmeti, kas iznirst atkal un atkal. Kādam citam, kurš nav tirgotājs, tas varbūt nemaz nebūt priekšmets. Tā varētu būt pilsēta, krāsa, diennakts laiks. Nagla, aiz kuras var aizķerties tavs liktenis.”
“Sakarības varēja pētīt gadiem ilgi un tomēr neizprast nekad – tur bija viens un tas pats, lietas, kas sastopas, lietas, kas sabrūk, laika cilpa, mana māte stāv ārā pie muzeja, kamēr laiks sāk ņirbēt un gaisma kļūst savāda, nenoteiktība, kas balansē uz neizmērojama gaišuma robežas. Nejauša iespēja, kas varētu visu mainīt – vai arī ne.”
“… un domāju par Hobija teikto: skaistums maina realitātes šķiedrojumu. Un es joprojām domāju arī par konvencionālāku patiesību: proti, ka tiekšanās pēc tīra skaistuma ir slazds, ātrgaitas šoseja uz rūgtumu un bēdām. Skaistums ir jāsalaulā ar kaut ko jēgpilnāku. “
“Runa ir nevis par ārējo šķitumu, bet gan par iekšējo nozīmi. Par diženumu pasaulē, bet ne par pasaules diženumu: par diženumu, ko pasaule nesaprot. Par pirmo skatienu uz tīru citādību, kuras klātbūtnē tu uzziedi un ziedi, un ziedi.”
iedvesmas pieturpunkti nr.191 Dažreiz man jautā,ko nozīmē tā gaisma, ko zīmēju. Bet uz to nav atbildes. Jo katram skatītājam ir sava atbilde. Darbs netop tikai vienam un darbs arī neaprobežojas tikai ar to, ko domājis un radījis pats autors. Katrs skatītājs piedalās jebkurā mākslas darbā. Arī gaisma katram skatītājam ir kaut kas cits. Tam, kas meklē gudrību, tas ir viedais saprāts, ticīgajam tas ir Dievs, optimistam – gaisma tuneļa galā, pesimistam – spuldze taureņiem, kur apsvilt. Citam – nirvāna, dievišķā apziņa. Vai jebkurš mērķis, kas jāsasniedz.
iedvesmas pieturpunkti nr.176 Man tas ir jāpieraksta. Šodien būs pirmizrāde. Vakar bija ģenerālmēģinājuma izrāde ar skatītājiem. Dailes teātris izrāde “Rotkho”. Joprojām nevaru “atlekt” atpakaļ. Nevar raksturot ar “patīk” vai “nepatīk”. Pēc izrādes Tu paliec bez valodas, neko nevar pateikt. Tas ir kaut kas tāds, kas “ievelk”, “iesūc”, arī izrādes laikā sajūta, ka tu esi sastāvdaļa no šizofrēniskās pasaules, ko tev rāda, bet tieši šizofrēniskums piedod tieši to visīstākās realitātes sajūtu. Tas nav parastais, tas nav pierastais teātris. Viss kustās, darbība vienlaicīgi notiek dažādās vietās un tas viss tiek filmēts un uzreiz rādīts ekrānos dažādās vietās, tuvplāni, sarunu fragmenti no vienas vai otras telpas vietas. Brīžiem tikai kustība, brīžiem tikai skaņa vai bilde, un viss atkal kopā. Skatuve nevienu brīdi nav statiska, tā kā dzīve, kas norisinās katru mirkli visur vienlaicīgi. Bet stāsts PAR MĀKSLU. Kāda ir mākslas vērtība? Kāda ir mākslas tirgus vērtība? Kāda ir mākslas un mākslas skatītāja attiecību vērtība? Kas ir māksla? Gan sarunās, gan uz ekrāniem parādās šie jautājumi. Ja par miljonus vērtu mākslas darbu cilvēki stāsta, ko tur sajūt, raud un pārdzīvo šo mākslu, bet brīdī, kad pasaka, ka tas ir viltojums – emocijas beidzas. Kā??? Tā ir mūsu “feikā” pasaule, kurā visbiežāk “kāds eksperts” pasaka: “jā, šis ir vērtīgs, tas maksā miljonus”, par jebko – interjers, augstā mode utt, jebkas. Kāds “iebaro” vērtējumu un visi māj ar galvu. Tieši tāda pasaule apkārt – kurā kāds eksperts pasaka, ko tev vajadzētu just. Gribas iedzert vīnu un uzsaukt tostu “Par īstumu, par sajūtu īstumu”, nestreipuļot līdzi “feikam”, nespēlēt spēli “Ādamam bij septiņ dēli, visi dara tā”. Un jā – izrādē ir arī pats Rotko, taču katrs tēls ir tik pat nozīmīgs, neviens nav galevenākā lomā, jo katrs ar savu stāstu un izgaismoto dzīves fragmetu ir vienlīdz svarīga sastāvdaļa kopīgajā ēdienā, jo arī Rotko nebūtu nekas bez ekspertiem, bez muzejiem, bez skatītājiem. Ļoti iesaku katram pārdzīvot to, ko piedāvā šī izrāde.
Izrādi veidojis poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, dramaturģe Anka Herbuta, izrāde notiek vairākās valodās un arī aktieri ir gan latvieši, poļi, ķīnieši. Tiek rādīti tulkojumi. Uz ekrāniem redzami gan fakti, gan, citāti, gan jautājumi. “Izrādei nav žanra – dramaturģija, režija, scenogrāfija un aktierspēle sintēzē ar tehnoloģiskajiem risinājumiem, kādus izmanto TV un kino, veido unikālu mākslas notikumu”.
“Sicīlijā ir īpaša gaisma. Pirmo reizi izkāpjot Palermo lidostā, pārņem satriecoša atklāsme, ka visu mūžu esi vērojis pasauli kā caur netīrām, tonētām brillēm. Sicīliešu gleznotājs Frančesko Lojakono šo gaismu atveidojis tik precīzi, ka viņa ainavas šķiet apstrādātas ar zelta pulveri vai luminiscējošu pastu. Protams, no teorijas viedokļa nekā pārsteidzoša tur nav. Renesanses vecmeistari jau sen bija atkoduši, ka dienvidu krāsainība un asās gaismēnas ir ne tikai “Dieva un Saules”, bet arī vadošo gaisa straumju nopelns. Nezinātniski izsakoties, tās izdzenā putekļus, tvaikus un citas mikroskopiskas drazas, paverot skatienam pasauli bez filtra. Es nezinu, kādas izjūtas Lojakono ainavas raisa cilvēkos, kuri lielāko dzīves daļu pavada šādā apgaismojumā. Taču man kā netīro briļļu cilvēkam “Skats uz Katalfano kalnu” atklāj arī ko vairāk: gaisma nav tikai ainavas apstāklis. Mākslas darbā tai var būt arī galvenā loma. Un tas ir interesanti, jo pati “gaisma” taču nav redzama, tieši tāpat kā nav redzams Dievs un pārāk bieži arī Saule. Cilvēka acij ir redzami tikai gaismas atspīdumi uz virsmām.”
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Ar ko atšķiras īsts otas pieskāriens audeklam no bildes izdrukas uz canvas? Izdruka, lai cik skaista būtu, ir tukša. Tā ir dekoratīva, bet tukša. Bez sajūtām, bez enerģijas. Vietas aizpildīšanai. ĪSTS gleznojums nes līdzi savu auru. Nav nozīmes gleznotāja vārdam vai bildes cenai, svarīgi ir sajust vibrācijas, kas uzrunā! Tas var būt pat bērna zīmējums – ja tur ir tieši tas, kas tevi uzrunā, iedvesmo, iepriecina, tad tieši tāds darbs ir jāizvēlas. Un jebkurš darbs jāmaina – tiklīdz cilvēks pats mainās un vajadzīga cita veida enerģija savā tuvumā. Dzīva krāsa, otas triepieni ir pilni ar dvēseli.
iedvesmas pieturpunkti nr.134 Dievīgā lapsa Turgeņeva ielas pagalmā! Gan ideja, gan izpildījums! Paklanos māksliniekiem! Māksla ar izcilu “mesidžu”. Latvijas Mākslas akadēmijas ieraksts: “Uzmanību, Rīgas pilsētvidē parādījusies lapsa❗️ Rīgā, Lastādijas radošajā kvartālā top pirmais dzīvnieku aizstāvībai veltītais mākslas objekts Rīgā. Autors ir LMA Tēlnniecības katedras students Aleksandrs Marinoha kopā ar savu tēvu Oļegu Marinohu sadarbībā ar biedrību “Dzīvnieku brīvība”. Veidotā skulptūra – milzu lapsa – aicina uz visu kažokādu ieguvē un industriālajā lopkopībā izmantoto dzīvnieku aizstāvību. Studiju darba uzdevums: vides objekts pilsētvidē.” Kaut vairāk būtu tādu cilvēku, tāda māksla, tāda domāšana! Pilnu Rīgu ar lapsām!!! Vēl viens stāsts par eko! Paldies!
iedvesmas pieturpunkti nr.88 Multimediju mākslas izstāde “Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim” – šodien biju. Tā nav izstāde parastā nozīmē, te māksla peld telpā. Uz sienām, uz grīdas mākslas darbi kustās, sadalās, slīd virsū un sašķīst gabalos. Sirreāla un kaleidoskopiska sajūta. Perfekti piemeklēta mūzika. Gandrīz apskaužu tos, kas šo visu dabūja gatavu. Tas ir tik interesanti! Brīžiem mākslas darbs sadalās slāņos, brīžiem konkrētas detaļas izgriežas un kustas, un ņirb, un slīd un dejo visapkārt.
Info: 16 visnozīmīgāko modernisma pārstāvju – Kloda Monē, Edgara Degā, Pola Gogēna, Anrī Ruso, Anrī de Tulūza-Lotreka, Gustava Klimta, Pola Sinjaka, Pīta Mondriāna, Amedeo Modiljāni, Vinsenta van Goga, Pjēra Ogista Renuāra, Huana Grīsa, Paula Klē, Franča Marka, Vasilija Kandinska un Kazimira Maļeviča – darbus. Kopā parādīti ap 5000 darbu no vairāk nekā 20 pasaules muzejiem.
iedvesmas pieturpunkti nr.80 “Svaiga gaļa kritikai” LMA (Mākslas akadēmijas) izstāžu praksē jauns formāts – pirmais LMA mākslas festivāls, kurā plašāka publika pirmo reizi vienuviet var iepazīties ar visu apakšnozaru bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem, aptuveni 160 jauno mākslinieku radošā procesa rezultātiem. Bioloģijas fakultātes ēka nodota mākslas rīcībā, visos četros stāvos telpās un koridoros iemājojuši mākslas darbi, var staigāt kā nebeidzamā ekskursijā. Līdz 28.ajam jūnijam! IESAKU!
Mans favorītdarbs pieder Katrīnai Leitēnai (teksilmāksla). Tik ļoti iespaidoja, ka gāju skatīties vairākas reizes. Autores subjektīvās asociācijas par cilvēka jūtām un emocijām vientulības, vienatnes un mīlestības brīžos. Izšūts ar roku! IZŠŪTS! Izcili!
iedvesmas pieturpunkti nr.79 Kinoteātris “Splendid Palace” – uz lielā ekrāna unikāls dokumentāls kinoprojekts – “Art & Mind”. Māksla un zemapziņa. Šodien noskatījos. Jau sen man jādomā par to, kur rodas viss dīvainais, radošais, sirreālais. Viena lieta ir attēlot ainavas vai klusās dabas, vai portretus, bet kur rodas sirreālisma tēli? Vai uzgleznot precīzu dabu ir radoša māksla vai drīzāk fotogrāfija? Vai uzgleznot nepieredzēto, pārsteidzošo, nerealitātē balstīto ir lielāka māksla vai tas ir neprāts? Tas pats attiecas uz literatūru arī. Vai katram zemapziņa ir pilna ar mistisko un mākslinieki ir tie, kas var piekļūt un izvilkt dienas gaismā katrs savā veidā? Vai vispār ir zemapziņa? Vai tā ir iepriekšējo dzīvju pieredze? Kur mēs izrokam to, kas darās mūsu galvās? Jo normālāks tu esi, jo mazāk spējīgs radīt, mazāk spējīgs būt radošs, mazāk spējīgs iziet ārpus kastes robežām. Bet tikai ārpus rāmja var ieelpot tik dziļi, lai paskatītos “tur iekšā”.
iedvesmas pieturpunkti nr.77 Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1, Rīga) pašlaik skatāma Daces Lielās izstāde “Gleznas”. Gleznas ar dabu. Viena no manām pašām pašām mīļākajām gleznotājām, iedvesmotājām. Par savu izstādi saka:”Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli…” Iesaku.
iedvesmas pieturpunkti nr.65 Exhibition | The Water Lilies by Monet (2019) – THE MAGIC OF WATER AND LIGHT
Dokumentāla filma – izstāde. Pirmo reiz biju tādā pasākumā kinoteātrī. Filma “Monē Ūdensrozes: Ūdens un gaismas maģija” stāsta par pašu Klodu Monē, kā un kāpēc viņš gleznoja, parāda vietas, kur tapuši lielie mākslasdarbi. Visvairāk, protams, puķu un ūdens pārpilnais Živernī dārzs. Ļoti uzrunājoši ir redzēt dabā glezonšanas vietu un nākamā filmas kadrā to pašu gleznā Orsē, Oranžērijas vai Marmotāna muzejā. Monē ir impersionisma aizsācējs un arī pats vārds “impersionisms” radies no Monē gleznas ar nosaukumu “Impersija. Saullēkts.”
Iedvesmas pieturpunkti Nr.35 Ledusskulptūru festivāls.Ziemas lietas man nepārāk. Vislabākā ar ziemu saistītā lieta ir ziemas beigas :) Tomēr par ledusskulptūrām sapriecājos. Kaut kāds šarms tajā visā ar īslaicīgumu, mirklīgo mākslu. Šodien drusku pietrūka saules, lai ledus iemirdzētos.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.25 Balts. Jasmīnas Rezā lugā Art notikumi risinās ap baltu gleznu. Trakoti dārga glezna, balta ar baltām svītrām. Lugā tas vairāk ir kā katalizators attiecībām, bet man vislaik mudžinās pa galvu domas tieši par pašu balto darbu. Vai balts ir tikai balts? Manā uztverē balts ir vispilnākā krāsa, jebkura cita krāsa ierobežo vairāk, ar sajūtu, ar noskaņu, asociācijām, utt., bet baltais ļauj lidot.
Balts audekls pie sienas ir kā spogulis, kurā atspoguļojas tavas paša domas, bet tikai pie nosacījuma, ka tavas domas ir spējīgas lidot un tu esi gatavs redzēt to, kas darās tavā galvā.
Vēl viena asociācija ar balto man ir no Bariko darba “Okeāns jūra”, kur gleznotājs dienu no dienas glezno pie jūras, bet audekls joprojām ir balts, jo viņš GLEZNO JŪRU AR JŪRAS ŪDENI. Rezultātā top balts darbs ar knapi samanāmu sarkanu svēdriņu, kura rodas, kad gleznotājs ar otu pieskaras sievietes lūpām. Grāmatu lasīju pirms daudziem daudziem gadiem, bet grāmatas domas dzīvo ar mani katru dienu. Jā, jā es mīlu Bariko!
Iedvesmas pieturpunkti Nr.22 Kā katru gadu decembra beigās Mākslas akadēmijā – ЯRМАRКА. Tas ir obligāts ikgadējais pasākums katram iedvesmoties gribētājam :) Ejot tur katru gadu un pētōt studentu darbus, ir forši skatīties, kādi uzdevumi ir doti un kā katrs tos realizē. Vēl tikai līdz 30.decembrim! Aizejiet!
Iedvesmas pieturpunkti Nr.15 Dailes teātris Lielā zāle 9.decembris izrāde ART. Pilnigi viss, kas vajadzīgs lieliskam teātrim. Apakšā liela tēma, reālas dzīves attiecības, daudz smieklu un Naumovas franču dziesmu smalkums. Pirms izrādes domāju, kā 3 aktieri aizpildīs lielās zāles skatuvi, bet bija ideāli, nekas nepietrūka un nekā nebij par daudz. Perfekts teātris. Perfekti aktieri. Iesaku. http://www.dailesteatris.lv/izrade/621/art
iedvesmas pieturpunkti nr.79 
