Glezna “Spārni iedvesmai“. Spārni, kas sargā, spārni, kas paceļ lidojumā, spārni, kas iedvesmo! Viena gaisma pāri visam – piepilda visu ar dzīvību. Piestaro sauli, liek sēklām izaugt par mežu, piepilda jūras un iededz zvaigznes. Mirdzums gleznainā ūdenī spoguļojas. Tikai mīlestībā viss ir tik silts, tik dzīvinošs, viegls.
Kad interjeram jāiedod garša – vajag gleznu. Ar priekšmetiem, ar tekstilu krāsām var piešķirt sajūtu, noskaņu, bet tieši gleznas ir TĀ īpašā garšviela telpai.
Glezna “Realitātes dimensijas“. Kāpnes pa kurām uzkāpt var tikai uz augšu. Vairākas pasaules – vairākas realitātes. Gaisma. Dzīves ilūzijas. Mežs. Jūra. Struteles muiža. Spēle. Figūras, kuras sveša roka nebīda pa laukumu, bet pašas iet savu ceļu. Vēlmju rozā lietus – vēlmes un sapņi, te ir, te nav, viss plūst un mainās vējā. Dimensijas ir cilvēka apziņas ceļi.
Aiz dzīves cirka, aiz ilūziju dekorācijām, ir GAISMA, mērķis, kurš jāsasniedz :)
No Balturaksti.com: Dimensijas un to izvietojums. Noteikti esi dzirdējis par dimensijām. Viena dimensija ir taisne, divas dimensijas ir plakne, trīs ir telpa. Ļaudis runā par dimensionālajām pārejām uz jauno pasauli un iespēju dzīvot četru un pat piecu dimensiju telpā. Attīstot savu apziņu Tu varēsi nokļūt sešu, septiņu, u.t.t. Un ko pēctam? Kad būs miljons dimensiju? Vai neapmaldīsimies tajās visās? Vai varbūt ir kāda mistiska robeža aiz kuras vairāk nav šo dimensiju? Piemēram 1024 dimensijas un viss!? Dimensijas patiesībā ir cilvēka apziņas ceļi. Jo tie vairāk, jo komplicētāka realitāte, dziļāka, citreiz krāšņāka, daudzšķautņaināka. Tie visi sniedz dažādu realitāšu, bet neviens nesniedz atbildes uz jautājumiem. Katra šī šķautne ir kā koka zars, kas sadalās simtiem mazāku zariņu, un vēl mazāku, un vēl mazāku. Tajos visos ir dzīve. Sajūta, noskaņa. Bet kas ir visam pāri? Kas ir tā dimensija kur slēpjas atbildes? Tā nav dimensija. Tas ir punkts kur dimensijas neeksistē. Tas ir punkts kur atbildes visas. Tas ir punkts kur viss ir viss un nav nekas. Tas ir punkts kurš pats neksistē. Tai nulles punktā sākas visas dimensijas, tai punktā sākas realitātes, tas esi patiesais Tu. Atmet visas dimensijas, visas ilūzijas un tad Tu sastapsi sevi. Tur kur beidzas šaha dēlītis, tur kur beidzas viss. Un vēl aiz punkta, kur nav vairs pat tā. Tur ir jauns sākums. Un beigas. Nebaidies zaudēt ilūzijas, dimensijas, nebaidies par sevi, par citiem. Pieņem visu un tad Tu nokļūsi Alises Brīnumzemē. Tur kur sākas un beidzas viss. Tur, kas esi Tu.
iedvesmas pieturpunkti nr.198 Atklāt kaut ko jaunu! Vēlams – katru dienu :) Krāsu efektu treniņi. Eksperimenti ar krāsu līdzekļiem ūdens spīdumam. Un smiltis smiltīs.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.32 Apūlija (Puglia) ir Itālijas “zābaka papēdis”, to dienvidos apskalo Taranto līcis, dienvidaustrumos — Jonijas jūra, bet ziemeļos un austrumos — Adrijas jūra, tāpēc vienas dienas laikā var paspēt nopeldēties vairākās jūrās :) Krasta līnija ir ļoti robaina – asas klintis mijās ar mazām omulīgām pludmalītēm, kur pa ceļam var piestāt nopeldēties un papiknikot.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.25 Balts. Jasmīnas Rezā lugā Art notikumi risinās ap baltu gleznu. Trakoti dārga glezna, balta ar baltām svītrām. Lugā tas vairāk ir kā katalizators attiecībām, bet man vislaik mudžinās pa galvu domas tieši par pašu balto darbu. Vai balts ir tikai balts? Manā uztverē balts ir vispilnākā krāsa, jebkura cita krāsa ierobežo vairāk, ar sajūtu, ar noskaņu, asociācijām, utt., bet baltais ļauj lidot.
Balts audekls pie sienas ir kā spogulis, kurā atspoguļojas tavas paša domas, bet tikai pie nosacījuma, ka tavas domas ir spējīgas lidot un tu esi gatavs redzēt to, kas darās tavā galvā.
Vēl viena asociācija ar balto man ir no Bariko darba “Okeāns jūra”, kur gleznotājs dienu no dienas glezno pie jūras, bet audekls joprojām ir balts, jo viņš GLEZNO JŪRU AR JŪRAS ŪDENI. Rezultātā top balts darbs ar knapi samanāmu sarkanu svēdriņu, kura rodas, kad gleznotājs ar otu pieskaras sievietes lūpām. Grāmatu lasīju pirms daudziem daudziem gadiem, bet grāmatas domas dzīvo ar mani katru dienu. Jā, jā es mīlu Bariko!
Visi un viss, ko mēs dzīvē satiekam mums ir nepieciešami un kaut ko iemāca, kaut ko dod. Svarīgi ir nekļūdīties tajos ienācējos, kas ir zīmes, kuras norāda to, ko mums nevajag. /ieva/
„Visu, ko jūs nesaprotat,” viņš mēdz atkārtot saviem stažieriem, „Visu, kas jums nedodas rokā vai sniedzas pāri jūsu saprašanai, pamēģiniet to uzzīmēt. Kaut vai slikti. Kaut vai pavirši. Ja gribam kaut ko uzzīmēt, esam spiesti palikt mierā, lai to novērotu, un novērot, – jūs redzēsiet – jau ir puse no saprašanas…”
