ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.148 Sandro Veronēzi “Kolibri”. Pat nezinu, ar ko lai sāk. Grāmata vistiešākajā nozīmē – iedvesmotāja. Vairākas dienas man galvā skanēja dziesmas un veidojās dzeja. Nepiepūloties, nedomājot – vēlās ārā no kaut kurienes vārdi dzejā.

Pirmā sajūta bija, ka grāmata ievelk sevī kā zemūdenī, dziļumā starp ūdensrožu kātiem, kur tu pinies noslēpumainā pustumsā un nesaproti, kas ir kas, un tad no augšas caur lapām iespīd gaismas stars, kas izgaismo un dara mākslinieciskas pat bailes un sāpes. Otrā sajūta – grāmata ir milzīga tumša telpa (to cilvēku dzīve, kuri apdzīvo grāmatu) un ik palaikam ieslēdzas prožektors, kas izgaismo līdz vissmalkākajām niansēm mirkļus cilvēku dzīvē. Prožektors izgaismo te un tur pilnīgi haotiskā veidā, nekādas hronoloģijas, mirklis te un mirklis tur. Izgaismo tik asi, ka aizraujas elpa no neaizplīvurotām sāpēm, no ilgām, no nenotikušas mīlestības.

“Es nesen biju atgriezusies Parīzē no Bolgeri, bija septembris, un, kā jau katru septembri, biju spēcīgā Tavā iespaidā., vēl nebiju attapusies no absurdajām tai nolādētā vietā pavadītajām dienām, tik pilnām ar Tevi un Tevis tik tukšām...”

“…Mums ir vesela dzīve, ko NEdzīvot kopā… izbāžņos pārvērstas mūsu jūtas. Nepiegādāta prece, nokliegsies misiņa eņģelis – desmit kastes ar dzīvēm, tām iespējamām…”

iedvesmas pieturpunkti nr.146 Ta-dā! Studijā ienāk šedevrs! Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Grāmatas vāks pats jau ir stāsts. Tāda cilvēku analīze, tik skaidrs skats uz cilvēku domāšanu, rīcības motīviem, tik neslēpti izpreparētas sajūtas. Maz notikumi, ja kādam tos vajag. Viena no sajūsminošajām lietām – šīs grāmatas galvenais varonis lasa mirušai sievai adresētu vēstuli, kuru rakstījis Veronēzi cita romāna galvenais varonis, bet grāmatas nav nekā saistītas (tikko lasīju Veronēzi romānu “Pagātnes spēks” kur galvenais varonis ir bērnu grāmatu rakstnieks, arī laba, bet ne tik laba kā “haoss””). Man patīk tādas nejaušas grāmatu sasaistes.

„…nekaitīgajā veidā, kādā prātu zaudē cilvēki, kuri sākumā tic, ka mīl viens otru, bet pēc tam atklāj, ka tā tomēr nav taisnība, ka tā nekad nav bijusi taisnība, ka tā bijusi tikai serotanīna koncentrācija kādā kritiskā viņu dzīves momentā…”

„…mēs esam tikai negadījumi, kas gaida, kad varēs atgadīties …”

„Nē, Pjetro. Neviens cilvēkam nevar likt justies labi, ja šis labums jau nav iekšā viņā pašā. To es esmu sapratusi.”

Iedvesmas pieturpunkti Nr.11 Pirms kāda laika biju izrādē Novecento (“Tūkstošdeviņsimt”) Spīķeru koncertzālē. Novecento ir Alesandro Bariko garstāsts un  Bariko joprojām ir mans iemīļotākais rakstnieks.  Ļoti oriģināla un ļoti uzrunājoša izrāde, pagājis jau laiciņš kopš redzētā, bet tas joprojām dzīvo manī un iedvesmo.

Izcils stāsts + izcila Vestarda Šimkus mūzika = Novecento.  15.decembrī būs vēl viena izrāde – IESAKU, aizejiet!  Tik daudz jaunu sajūtu, jaunu domu!    Ieskatam:   http://www.spikeri.lv/notikumi/eiropas-ziemassvetki-vestards-simkus-koncertizrade-novecento/