iedvesmas pieturpunkti nr.239 Majas Lundes grāmata “Bišu vēsture”. Sākumā biju skeptiska, bet ļoti uzrunāja bilde uz aizmugurējā vāka: 1850.gads – melnbalts bites zīmējums, 2007 – krāsains attēls un 2098 – tukšums (bišu vairs nav). Tieši par šiem trim periodiem 3 stāsti, kas visi savā starpā izrādās saistīti. Grāmata ir gan par bitēm, gan cilvēkiem, taču pats būtiskākais ieguvums ir iespēja uz šo visu laika periodu paraudzīties kopumā, izkāpjot no ikdienas, redzot visu it kā no augšas, kā mūsu ikdiena ietekmē kopumu lielākā laika periodā. Man gribētos, lai tādu grāmatu liek lasīt skolās, lai cilvēkos veidojas izpratne par cēloņiem un sekām. Un arī konkrēti runājot par bitēm, es nebiju aizdomājusies, ka bites nav tikai medus, bet daudz svarīgāks ir augu apputeksnēšanas darbs, jo bez tā nav ogu, augļu. Lasot aizrāvos un pētīju youtube kā izskatās stropa iekšpusē un kā bites tur strādā. Īpaša grāmata, iesaku.
iedvesmas pieturpunkti nr.192 Vakar ar kolēģiem sanāca saruna par daiļliteratūras lasīšanu un nelasīšanu. Aizdomājos. Man ir puse uz pusi, puse prātīgā literatūra, puse daiļliteratūra. Tādi autori kā Bariko, Mersjē, Fermins, Veronezi – manam prātam ir tikpat vajadzīgi kā faktu literatūra. Izzinošā, vēsturiski dokumentālā, profesionālā literatūra veido smadzenēs jaunus klikšķus, neironu sinapses pa vienam šur un tur smadzenēs, bet Bariko lasot man ir sajūta, ka notiek sinapšu sprādziens. Pat lasot man fiziski dažreiz liekas, ka skudriņas skrien pa galvas ādu, ka galva vibrē no prāta labsajūtas (tas ir tas saucamais “prāta orgasms”). Fermīnam romani ir tik īsi kā haikas, bet ar vienu teikumu izdodas galvā sakustināt tik daudz. Man patīk sajūtas, ko šīs grāmatas manī izraisa, man patīk ceļi, kur šīs grāmatas mani aizved, man patīk domas, ko šīs grāmatas liek domāt. Faktu literatūra tevi papildina ar kaut ko, ko izdomājuši citi vai to kas noticis iepriekš, bet “Bariko veida grāmatas” liek radīt pašam, aizved tevi neatklātā laukā, jaunā pasaulē. Reizēm viens vārds uzspridzina galvu, sapurina un liek uz visu paskatīties no citas puses, ar citām acīm. Bez visa lasītā nevaru sevi iztēloties, es nebūtu tāds cilvēks kā tagad, es nevarētu zīmēt to, ko zīmēju (laikam tie sajūtu sprādzieni notiek tieši galvas radošajā pusē). Un arī kopumā ņemot daiļliteratūrā, starp daudzajiem parastajiem romāniņiem, ir pērles, kur valoda, vārdu lietojums ir sajūsminoši, grāmatas tev ļauj uz dzīvi, lietām, cilvēkiem paskatīties ar tūkstoš dažādām acīm, vari izjust simtiem sajūtu, kuras nekad nesajustu, ja dzīvotu tikai savā ādā, neskaitāmi ceļojumi uz vietām, kur tu nekad nenokļūsi vai arī esi bijis, bet tagad to pašu redzi ar cita acīm.
iedvesmas pieturpunkti Nr.50 Pirms kāda laiciņa šeit rakstīju par grāmatu: “Ienirt” Tagad ir otra. Turpinājums. Kristofs Onodibio “Ticēt brīnumainajam”. Šis autors ir izcīnījis sev vietu uz mana pjedastāla – pirmo vietu kopā ar Alesandro Bariko. Parasti grāmatas pērku pēc izlasīšanas bibliotēkā, ar šo tā nebij – ieraugot grāmatnīcā – bij zibenīgs ķēriens :)
“Laikā, kad bijām atkarīgi no steidzamības, informācija vairs neinformēja. Ziņas pārāk ātri zaudēja aktualitāti …”
“Viņa nenovērsa skatienu no bibliotēkas. Es biju tāds pats. Šķita, ka vienīgais, kā saprast, ar kādu cilvēku ir darīšana, būtu izskatīt grāmatas, ko tas lasīja – vai bija izlicis apskatei, jo galvenais jau bija nodoms.”
„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”
.
.„gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”
.
„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”
„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”
„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”
„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”
Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies. Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir labs trenažierīts.
Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.
Svešvārdu vārdnīca: KULTS
–
Izcelsme – latīņu cultus ‘kopšana; godāšana, cienīšana’.
–
1. Būtnes vai cita objekta reliģiska pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; ar to saistītās izdarības vai ceremonijas.
–
2. Pārspīlēta kādas lietas, būtnes vai idejas uzskatīšana par visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana.
“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”
… ar “mirkli” jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs “pirms” un “pēc” apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; … pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts…
Tas, kas nelasa, apzog sevi. Ierobežo sevi vienā dzīvē un vienā prātā. Tas, kas nelasa, apzog citus. Nozog viņiem savas domas, kas rastos pēc lasīšanas. /ieva/
Murakami grāmata “Kafka liedagā”.
“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”
