iedvesmas pieturpunkti nr.242 Mets Heigs grāmata “Kā apturēt laiku”. Īpašais autors un īpaša grāmata.
“Savādi, cik pagātne ir tuvu. Pat tad, kad iedomājamies to esam tālu projām. Dīvaini, kā tā spēj vienkārši izlēkt no kāda teikuma un iebelzt. Tas šķiet neiedomājami, bet katrā priekšmetā vai vārdā var slēpties rēgs. Pagātne nav kāda atsevišķa vieta. Tās ir daudzas jo daudzas vietas, vienmēr gatavas uzrasties tagadnē. .. Laiks akumulējas. Tas krājas un krājas, un jebkurā brīdī var pārgāzties jums pār galvu. Pagātne mīt tagadnē, atkārtojoties, žagojoties, atgādinot par visu to, kā vairs nav. Tā izlien no ceļa zīmēm un sola dēļiem parkā, no dziesmām, uzvārdiem un sejām, no grāmatu vākiem. Ikvienā mirklī, kad, piemēram, vērojat koku vai saulrietu, pagātne var uzkrist jums ar visu reiz redzēto koku un saulrietu spēku. Nav iespējams sevi no tā pasargāt. Nav iespējams dzīvot pasaulē bez grāmatām, kokiem un saulrietiem. Vienkārši nav.”
“Varbūt ir dīvaini iemīlēties kādā viena žesta dēļ, bet dažreiz cilvēka būtību patiesi ir iespējams uztvert vienā īsā mirklī. Līdzīgi kā, pētot smilšu graudu, var izprast Visumu. Es nezinu, vai pastāv mīlestība no pirmā skatiena, bet esmu drošs, ka pastāv mīlestība, kas rodas vienā īsā mirklī.”
“Nē.Man tas neder. Jēga ir rodama tikai mīlestībā. Tie septiņi gadi kopā ar Hoku atsver visu. Vai saproti? Ja ņem un salīdzina, tad visi daudzie gadi, kas bijuši pirms un pēc tam, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tā taču mēdz būt, vai ne? Laiks var būt dažāds. Dažas dienas, daži gadi, pat daži gadu desmiti ir tukši. Tajos nekas nenotiek. Tie ir kā rāma jūra. Un tad pienāk kāds gads vai pat diena, vai kāda pievakare, kurā ir viss. Tajā ir vesela dzīve.”
“Pirmajā brīdī mūzika atstāja mani vienaldzīgu. Tomēr, minūtēm ritot, tā kaut kādā veidā iekļuva manī. Nē. Nevis iekļuva. Tas nav pareizais vārds. Mūzika neiekļūst. Mūzika jau ir tevī. Mūzika atklāj to, kas jau mīt tevī. Tā atmodina un liek sajust emocijas, par kuru esamību tu pat nenojauti. Tā ir sava veida atdzimšana. Tovakar tās bija ilgas un spēks. Es aizvēru acis. Nav iespējams uz papīra aprakstīt, kā jutos. Tieši tādēļ jau šāda mūzika pastāv – tā ir valoda vārdos neizsakāmajam. Vienīgais, ko varu pateikt: es atkal sajutos dzīvs.”
iedvesmas pieturpunkti nr.240 Atklāju vēl vienu labu autoru. Ungāru rakstnieks Šāndors Mārai. Grāmatas “Az igazi”(ungāru nosaukums) jeb “ĪSTĀ”, “Sveces izdeg līdz galam”, “Zāļu grāmata” un “Esteres mantojums”.
“Cilvēks arī pats izdara to, kas ar viņu notiek. Viņš to izdara, aicina klāt, nelaiž vaļā to, kam jānotiek. Tāds ir cilvēks. Viņš to izdara arī tad, ja tulīt pirmajā mirklī jūt un zina, ka izdarītais būs viņam liktenīgs. Cilvēks un viņa liktenis tur viens otru ciet, veido un pārveido viens otru… Nav taisnība, ka liktenis akli ienāk mūsu dzīvē, nē. Liktenis ienāk pa durvīm, ko esam viņam pavēruši, pieklājīgi palūgdami to ienākt.” Š.Mārai “Sveces izdeg līdz galam”
„Jūs nezināt, ar kādu piepūli šis cilvēks ir dzīvojis pagājušos gadus. Kalnus varētu gāzt ar to spēku, ar kādu viņš ir turējies pretim šīm atmiņām. Es domāju, ka par to zinu visu. Dažreiz es brīnījos. Viņš ir izmēģinājis visgrūtāko, ko cilvēks dzīvē var uzņemties. Vai zināt, ko viņš darīja? Gribēja ar prātu neitralizēt jūtas. It kā es sacītu: kāds cilvēks ir ar vārdiem un argumentiem pārliecinājis dinamīta gabalu, lai tas vairs nav eksplozīvs.” Š.Mārai “ĪSTĀ”
“Kaislība nesvin svētkus. Tas ir drūms spēks, kas reizē rada un grauj pasauli, negaida atbildi no tiem, kurus skar, nejautā viņiem ir labi, daudz nerēķinās ar relatīvām cilvēciskām jūtām. Tā dod visu un prasa visu, to beznoteikumu aizrautību, kuras visdziļākā plūsma ir pati dzīve un nāve.” Š.Mārai “ĪSTĀ”
iedvesmas pieturpunkti nr.239 Majas Lundes grāmata “Bišu vēsture”. Sākumā biju skeptiska, bet ļoti uzrunāja bilde uz aizmugurējā vāka: 1850.gads – melnbalts bites zīmējums, 2007 – krāsains attēls un 2098 – tukšums (bišu vairs nav). Tieši par šiem trim periodiem 3 stāsti, kas visi savā starpā izrādās saistīti. Grāmata ir gan par bitēm, gan cilvēkiem, taču pats būtiskākais ieguvums ir iespēja uz šo visu laika periodu paraudzīties kopumā, izkāpjot no ikdienas, redzot visu it kā no augšas, kā mūsu ikdiena ietekmē kopumu lielākā laika periodā. Man gribētos, lai tādu grāmatu liek lasīt skolās, lai cilvēkos veidojas izpratne par cēloņiem un sekām. Un arī konkrēti runājot par bitēm, es nebiju aizdomājusies, ka bites nav tikai medus, bet daudz svarīgāks ir augu apputeksnēšanas darbs, jo bez tā nav ogu, augļu. Lasot aizrāvos un pētīju youtube kā izskatās stropa iekšpusē un kā bites tur strādā. Īpaša grāmata, iesaku.
iedvesmas pieturpunkti nr.230 Šoreiz ieteikšu smieklus! V.Zismans “Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs”. Sen nebiju lasījusi kaut ko tādu, kur gandrīz katrā lappusē iespēja izlauzties spurdzieniem, nepieklājīgi apšļakstot grāmatu :D Bet ne tikai smiekli, diezgan informatīvi mūziku nepārzinošam cilvēkam. Turpmāk skats uz orķestriem, mūziķiem, diriģentiem nekad vairs nebūs tāds kā agrāk :)
iedvesmas pieturpunkti nr.229 Mākslas galerijā “Daugava” skatāma Vijas Zariņas darbu izstāde “Ainavas kods”. Tāds rāms klusums gleznās, tomēr sajūta, ka kaut kas notiek, kaut kas ņirb, bet tas ir zem virskārtas. Galerijā skaisti – gleznas pie sienām un gleznas logos :))
iedvesmas pieturpunkti nr.220 Grāmata, kuru gribas citēt un citēt – HENRIJS DEIVIDS TORO “Voldena jeb Dzīve mežā”. Es mīlu atstāt platas malas uz savas dzīves lappusēm – tas teikums ir tik … ♥
“Pirmo vasaru es grāmatas nelasīju; es kaplēju pupas. Bet bieži vien es darīju vēl ko labāku. Bija reizes, kad es nevarēju atļauties upurēt mirkļa krāšņumu nekādam prāta vai roku darbam. Es mīlu atstāt platas malas uz savas dzīves lappusēm. Reizumis vasaras rītos pēc ierastās peldes dīķī es no ausmas līdz dienvidum nosēdēju saulītē uz savas mājas sliekšņa starp priedēm, riekstkokiem un sumahiem, iegrimis sapņainās pārdomās, netraucētā vienatnē un klusumā, kamēr putni dziedāja vai bez trokšņa lidinājās cauri mājai, līdz saules stari, iespīdēdami rietumu logā, vai kāda ceļinieka ratu rīboņa uz attālā lielceļa atgādināja man par laika ritumu. Šādās reizēs es augu tāpat kā naktīs aug kukurūza, un tas man nozīmēja daudz vairāk nekā jebkurš fizisks darbs. Šīs stundas netika atmērītas no manas dzīves, gluži pretēji – tās tika dāvātas virs man atvēlētā laika.”
iedvesmas pieturpunkti nr.217 Mazās kultūras un literatūras ziņas:
A.K.Bomane “Agate” – pavisam maza grāmatiņa, iejūtīgs, pat poētisks, bet ļoti tiešs teksts par vientulību, par vietas un jēgas meklējumiem. Jālasa!
Mia Kankimeki “Sievietes, par kurām domāju naktīs” – grāmata, kura ļoti pārsteidza. Gan savā uzbūvē, gan ar daudz inetresantiem faktiem, kurus nezināju. Grāmata par sievietēm, kuras savā laikā nav iekļāvušās “rāmjos”. Visvairāk mani apbūra sadaļa par sievietēm gleznotājām laikā ap 16gs. Nekad nebiju daudz aizdomājusies, kāpēc vēsture stāsta tik daudz par tā laika vīriešu sasniegumiem un par sievietēm klusē, bet te nu viņas celtas gaismā! Vēl pārsteidzošāk – šī tēma sasaucās ar pašlaik esplenādē apskatāmo Prado muzeja ekspozīciju (15.,16gs slaveno makslinieku darbu reprodukcijas). Tur viens no māksliniekiem ir itālis Oracio Džentileski un grāmatā pieminēts savas meitas Artemisijas Džentileski sakarā. Grāmata, kurā ir gan vēsture, gan fakti, gan ceļošana, gan sajūtas un pārdomas. Jālasa!
A.Šišoņins “Veselības medicīna pret slimību medicīnu” – obligātā literatūra tiem, kam paaugstināts asinsspiediens.
H.D.Toro “Voldena jeb Dzīve mežā” – gandrīz neticami, ka grāmata sarakstīta pirms 160 gadiem! Lēni pa teikumam “ēdama”. Man aktuālas pārdomas. (Kādā brīdī pierakstīšu dažus citātus). Jālasa!
Galerijā Daugava – Daces Lielās izstāde. Tik pamatīgs miers, tāds rāmums, tik viegli toņi. Viena no manām vismīļākajām gleznotājām! Jāredz!
iedvesmas pieturpunkti nr.197 “Kas īsti esot poēzija, atceļā viņš piepeši bija pajautājis. Un piebildis: viņš domājot nevis dzejoļus, bet gan poēziju plašākā nozīmē, to, kura atrodama prozā un arī gleznās, fotogrāfijās, filmās, mūzikā. “Poēzijai – man šķiet, tai ir saistība ar laika pieredzi””, Leilands bija atbildējis. “Varbūt varētu sacīt: tas ir veids, kā ļaut tagadnei pilnībā būt tagadnei. Līdzeklis, kā apturēt laiku. Lasot, aplūkojot gleznas vai klausoties mūziku, mēs liekam mierā pagātni, proti, nevis aizmirstam to, bet gan bez piepūles palaižam vaļā un neļaujam, lai tagadni izkropļo un aizmiglo saspringtas gaidas attiecībā uz nākotni. Poētiskā tagadne ir itin kā izcelta no laika plūduma un nenovēršamās secības. Tam ir kaut kāda saistība ar mirdzošajiem mozīkas gabaliņiem tavā nomaļajā kapelā. Poēzija ļauj pilnībā pievērsties kādai lietai. Kaut kas poētisks, kāds teikums, aina, skaņa: tas savaldzina tā, kā nespēj nekas cits. Gribētos, lai tas nekad nebeidzas vai nepazūd, gribētos baudīt to vēl un vēl. Līvijai bija kāda doma, kas mazliet citāda, tomēr iederas šeit: kaut kas poētisks, pat ja tas ir kaut kas mazs, kāda sīka detaļa, aplūkošanas brīdī piešķir dzīvei tādu dziļumu, kāda tai parasti nav. Tādā brīdī, viņa teica, dzīve kopumā pārvēršas par tēmu, bet mums par to nav jārunā it nemaz. Tāpēc poēzija mūs ne tikai kaut kādā veidā saviļņo, bet, to pieredzēdami, mēs esam kā pasargāti, atrodamies vairāk pie sevis pašiem nekā parasti. Un uztvēruma brīdī jūtam: pasaulē mēs pēkšņi esam citādi.” /P.Mersjē “Vārdu svars”/
iedvesmas pieturpunkti nr.196 Paskāls Mersjē “Vārdu svars“. Grāmata ar Lielo burtu! Ir grāmatas, kur ir notikumi, un ir grāmatas, kas rada notikumu tevī pašā. Izpleš tavu iekšpusi, paver kaut ko plašāk. Bet tas nav paplašinājums ar zināšanu, tu nepaliec gudrāks ar faktiem vai citu pieredzi. Tas plašums ir kaut kas vēl nepieredzēts sevī, it kā pats sevī vislaik būtu dzīvojis istabā un tad pēkšņi sevī izgājis ārā un atklājis, ka tur vēl ir vesela pasaule un plaušas piepildās ar svaigu gaisu, piepildās ar svaigu tevi pašu!
iedvesmas pieturpunkti nr. 177 Italo Kalvīno “Palomars”. Jau esmu rakstījusi par Kalvīno. Vēl viens itālis, kurš ar saviem tekstiem mani ir pievācis sev :) Tik pazīstama man sajūta, kad skaties jūrā un mēģini atšķirt viļņus, vai pļavā ieskatīties katrā lapiņā, katrā smilgā. Tas pasaules smalkums, ko vairums uztver kā pašsaprotamu. Tā jēga, kāpēc ir zvaigznes. Putni. Un cilvēks – te ir, te nav.
“Kad iestājas skaista, zvaigžņota nakts: Palomara kungs saka: – Man vajagiet skatīties zvaigznes. – Tieši tā viņš saka: – Vajag, – jo necieš izšķērdību un uzskata, ka būtu izšķērdīgi un nepareizi atstāt bez ievērības visu to lērumu zvaigžņu, kas viņam tiek piedāvāts. “
“Palomara peldošais es ir iegrimis sašķeltā pasaulē, spēku lauku krustojumos, vektoru diagrammās, staru kūļos, kas satiekas, šķiras, lūst. Bet viņā pašā saglabājas punkts, kur viss pastāv citādi, tāds kā mezgls, sabiezējums, sablīvējums: sajūta, ka esi šeit, bet varētu arī nebūt šajā pasaulē, kura varētu arī nebūt, bet tomēr ir.”
“Cilvēks, piemēram, jau briedumā izlasa viņam nozīmīgu grāmatu, kas liek iesaukties: “Kā gan es varēju dzīvot, iekams nebiju to izlasījis!” vai arī “Cik žēl, ka es to neizlasīju jaunībā!” Nu, lūk, šādiem apgalvojumiem nav daudz jēgas, sevišķi jau otrajam, jo, sākot no brīža, kad cilvēks grāmatu ir lasījis, un nav svarīgi, vai viņš to izlasījis agrāk vai vēlāk, jo tagad arī dzīvi pirms šīs grāmatas lasīšanas ietekmē un iezīmē tās izlasīšana.”
iedvesmas pieturpunkti Nr.164 K.Sentklēras grāmata “Krāsu slepenā dzīve”. Grāmata krāsu un faktu mīļotājiem! Apraksti, stāsti par krāsu toņiem, kā tie radušies, kā ieguvuši savus nosaukumus un dažādas interesantas nianses krāsu vēsturē. Grāmata sadalīta pa krāsu grupām – violetās krāsas toņi un nokrāsas (feniķiešu purpurs, orseīns, madženta, moveīns, heliotrops, violetais), zilās krāsas toņi (ultramarīns, kobalts, indigo, Berlīnes zilais, ēģiptiešu zilais, mēļais, elektrozilais, cerulīns), zaļās, baltās, oranžās u.c. Lappušu malas iekrāsotas attiecīgā tonī. Ļoti interesanta un bagāta grāmata! “Gaisma ir krāsa, bet ēna – tās neesamība”. Sākumā ļoti saprotami izstāstīts par krāsu kā tādu. Krāsa ir gaismas enerģija, kas uz dažādām virsmās dažādi atstarojas un dažādi absorbējas, pašai virsmai nav krāsas. Baltā ir visu krāsu sajaukums, melnā – krāsas neesamība.
iedvesmas pieturpunkti nr.159 Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”. Grāmata tiem, kas palaikam pieķer sevi pie domas “Kā būtu, ja būtu”. Vai pieķer sevi nožēlās – būtu darījis labāk to, izvēlējies to kaut ko citu utt. Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā un skaidrībā. Gandrīz vai tāda pasaciņveidīga vienkāršība, bet ar milzīgu filozofisku jaudu. Kā tāds kliedzošas dvēseles veldzējums, kas dod mieru, atbildes, jēgu esamībai – tādai, kā tā ir. Iedvesmojoša. Iesaku.
„Gribēt” ir interesants vārds, – viņa domīgi sacīja. – Tas nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Reizēm, kad aizpildām šo trūkumu ar kaut ko citu, sākotnējā gribēšana pilnībā izzūd. Varbūt tavu problēmu drīzāk rada tas, kā pietrūkst, nevis tas, ko tu gribi.”
“Dzīve ir savāda, – Nora teica. – Un mēs to savādi uztveram. Kā vienvirziena taisni. Bet tā aina, kuru mēs redzam, nav kopējā aina. Jo dzīvi veido ne vien tas, ko mēs darām, bet arī tas, ko nedarām. Un ikviens brīdis mūsu dzīvē ir … pagrieziena brīdis.”
“Mēs zinām, tikai to, ko uztveram. Viss, ko piedzīvojam, iznākumā ir tikai mūsu uztvere par notikušo. „Svarīgs nav tas, uz ko skaties; svarīgs ir tas, ko redzi.””
iedvesmas pieturpunkti nr.158 D.Ouensas grāmata “Kur vēži dzied”. Uzreiz nebiju droša, ka pierakstīšu par šo grāmatu, bet nākās, grāmatas skati kā filma tinās galvā. Tur ir viss – labs stāsts, mīlestība, slepkavības izmeklēšana, visādu veidu attiecības, taču kā jau arī anotācijā teikts – grāmata ir oda dabai. Putni gliemežvāki, no kokiem kā aizkari slīgstošā spāņu sūna, māršas, dumbrāji, viss tik dzīvs, ka lasot var sajust jūras gaisu, purva klusumu, miglas tīšanos smilgās, putnu spārnu švīkstus un niedru šalkošanu vējā. Amerikas dienvidu štatos ir tādas pludmales, kur tik daudz vāku gliemežvāku un tie ir lieli, ka skalojoties okeāna krastā šķiet, ka zvana tūkstošiem smalku zvaniņu kā vēja stabules. Man likās, ka tādām jābūt enģeļu balsīm – tik trauslām, skanīgām un smalkām. Lasot “Vēžus” es atkal dzirdēju šo gliemežvāku mūziku.
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”. Viena no retajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi par kara laiku. Ilgi nevarēju saņemties, jo kara tēma man ir tabu, bet grāmata neļāva sevi aizmirst un prasīt prasījās pēc izlasīšanas. Bet pats karš ir minimāli, aprakstīti ir cilvēki. Paralēli stāsti – viens par aklu meitenīti, kurai tētis uztaisa koka miniatūru pilsētas modeli, lai viņa iemācītos pilsētu un, arī akla būdama, varētu dzīvot patstāvīgi, un otrs stāsts par puisi, kurš jau sešos gados ir radiotehnikas ģēnijs. Viņu ceļi krustojās uz vienu dienu. Dziļa grāmata, atvars, kas ievelk, aizkustina, saskumdina un atstāj pēdas.
„Protams, bērni, smadzenes atrodas pilnīgā tumsā, balss stāsta. Tās peld caurspīdīgā šķidrumā galvaskausa iekšienē, kur nekad neiekļūst gaisma. Taču pasaule, kuru tās uzceļ prātā, ir gaiša. Tā ir pilna ar krāsām un kustību. Kā, bērni, smadzenes, dzīvodamas bez gaismas stariņa, uzbūvē mums pasauli, kas staro gaismā?”
iedvesmas pieturpunkti nr.148 Sandro Veronēzi “Kolibri”. Pat nezinu, ar ko lai sāk. Grāmata vistiešākajā nozīmē – iedvesmotāja. Vairākas dienas man galvā skanēja dziesmas un veidojās dzeja. Nepiepūloties, nedomājot – vēlās ārā no kaut kurienes vārdi dzejā.
Pirmā sajūta bija, ka grāmata ievelk sevī kā zemūdenī, dziļumā starp ūdensrožu kātiem, kur tu pinies noslēpumainā pustumsā un nesaproti, kas ir kas, un tad no augšas caur lapām iespīd gaismas stars, kas izgaismo un dara mākslinieciskas pat bailes un sāpes. Otrā sajūta – grāmata ir milzīga tumša telpa (to cilvēku dzīve, kuri apdzīvo grāmatu) un ik palaikam ieslēdzas prožektors, kas izgaismo līdz vissmalkākajām niansēm mirkļus cilvēku dzīvē. Prožektors izgaismo te un tur pilnīgi haotiskā veidā, nekādas hronoloģijas, mirklis te un mirklis tur. Izgaismo tik asi, ka aizraujas elpa no neaizplīvurotām sāpēm, no ilgām, no nenotikušas mīlestības.
“Es nesen biju atgriezusies Parīzē no Bolgeri, bija septembris, un, kā jau katru septembri, biju spēcīgā Tavā iespaidā., vēl nebiju attapusies no absurdajām tai nolādētā vietā pavadītajām dienām, tik pilnām ar Tevi un Tevis tik tukšām...”
“…Mums ir vesela dzīve, ko NEdzīvot kopā… izbāžņos pārvērstas mūsu jūtas. Nepiegādāta prece, nokliegsies misiņa eņģelis – desmit kastes ar dzīvēm, tām iespējamām…”
iedvesmas pieturpunkti nr.146 Ta-dā! Studijā ienāk šedevrs! Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Grāmatas vāks pats jau ir stāsts. Tāda cilvēku analīze, tik skaidrs skats uz cilvēku domāšanu, rīcības motīviem, tik neslēpti izpreparētas sajūtas. Maz notikumi, ja kādam tos vajag. Viena no sajūsminošajām lietām – šīs grāmatas galvenais varonis lasa mirušai sievai adresētu vēstuli, kuru rakstījis Veronēzi cita romāna galvenais varonis, bet grāmatas nav nekā saistītas (tikko lasīju Veronēzi romānu “Pagātnes spēks” kur galvenais varonis ir bērnu grāmatu rakstnieks, arī laba, bet ne tik laba kā “haoss””). Man patīk tādas nejaušas grāmatu sasaistes.
„…nekaitīgajā veidā, kādā prātu zaudē cilvēki, kuri sākumā tic, ka mīl viens otru, bet pēc tam atklāj, ka tā tomēr nav taisnība, ka tā nekad nav bijusi taisnība, ka tā bijusi tikai serotanīna koncentrācija kādā kritiskā viņu dzīves momentā…”
„…mēs esam tikai negadījumi, kas gaida, kad varēs atgadīties …”
„Nē, Pjetro. Neviens cilvēkam nevar likt justies labi, ja šis labums jau nav iekšā viņā pašā. To es esmu sapratusi.”
iedvesmas pieturpunkti nr.134 Dievīgā lapsa Turgeņeva ielas pagalmā! Gan ideja, gan izpildījums! Paklanos māksliniekiem! Māksla ar izcilu “mesidžu”. Latvijas Mākslas akadēmijas ieraksts: “Uzmanību, Rīgas pilsētvidē parādījusies lapsa❗️ Rīgā, Lastādijas radošajā kvartālā top pirmais dzīvnieku aizstāvībai veltītais mākslas objekts Rīgā. Autors ir LMA Tēlnniecības katedras students Aleksandrs Marinoha kopā ar savu tēvu Oļegu Marinohu sadarbībā ar biedrību “Dzīvnieku brīvība”. Veidotā skulptūra – milzu lapsa – aicina uz visu kažokādu ieguvē un industriālajā lopkopībā izmantoto dzīvnieku aizstāvību. Studiju darba uzdevums: vides objekts pilsētvidē.” Kaut vairāk būtu tādu cilvēku, tāda māksla, tāda domāšana! Pilnu Rīgu ar lapsām!!! Vēl viens stāsts par eko! Paldies!
iedvesmas pieturpunkti nr.28 LU Botāniskajā dārzā no 12.12.2020. atvērta pastaigu taka “Ziemas gaismas dārzs”. Gaisma, mūzika, noskaņa, sajūtas. Mirguļojoša spogulīšu pasaule, jāņtārpiņi zem lielajām eglēm, mainīga gaismu spēle – tumšā ziemas vakarā. Kā ieiešana citā dimensijā. Iesaku :)
iedvesmas pieturpunkti nr.124 Labai grāmatai ar vienu ierakstu nepietiek :) Vēl drusku par G.Bradena “Dievišķā matrice”. Teksts ir tik saprotamā valodā, tik atbilstošs manai pašreizējai uztverei, ka lasot burtiski jūtu kā strāvas triecienus smadzenēs, kas noskalda neskaidro, atbild uz jautājumiem, burtiski atšķeļ veselu kārtu nevajadzīgu iesīkstējušu nosēdumu smadzenēs, atbrīvo galvā piekļuvi kaut kam svaigam. Lasu par DNS pētījumiem – tika veikts eksperiments- paņemot kāda cilvēka šūnas (DNS) un noliekot atsevišķi pieslēdzot mēraparātiem. Uz cilvēku iedarbojās, izraisot viņā dažādas emocionālas reakcijas, atdalītais DNS turpināja reaģēt līdzi cilvēka emocijām, turklāt absolūti vienlaicīgi un atkārtojot eksperimentu kilometra un 100 kilometru attālumā rezulāts bija tieši tāds pats. Un tagad izlasi citātu:
“Ikdienā lielākā daļa no mums saskaras ar dučiem un reizēm pat simtiem citu cilvēku, un bieži šis kontakts ir fizisks. Ikreiz, kad pieskaramies citam cilvēkam, kaut vai vienkārši sarokojoties, šī cilvēka DNS paliek pie mums ādas šūnu veidā, kas saglabājas uz mūsu ādas pēc pieskāriena. Tajā pašā laikā dažas mūsu šūnas paliek pie otra cilvēka. Vai tas nozīmē, ka paliekam saistīti ar tiem, kuriem pieskaramies, tik ilgi, kamēr DNS šūnās ir dzīva? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša – izrādās, ka šāda saikne pastāv.” /G.Bradens Dievišķā matrice”/
Nākas aizdomāties, ko mēs ikdienā nesam sev līdzi, vai ne? :) Nav nekāds brīnums, ka tuvinieki jūt viens otra emocijas, saprotas bez vārdiem un jūtas saistīti viens ar otru. Pieskaršanās man vienmēr bijis aktuāls jautājums (droši vien tā ir daudziem introvertajiem), es nevaru būt tuvumā kuram katram, nerunājot nemaz par fizisku kontaktu. Man patīk saprast lietas, atbildēt uz jautājumiem nevis vienkārši pieņemt – tā ir un viss. Tāpēc tik ļoti dievinu Bradena grāmatu, kurā var atrast tik daudz atbildes.
iedvesmas pieturpunkti nr.107 Kad sestdienas rītā tiek nolemts pabraukt pēc kaķu zālītes, ko ielikt puķpodos uz palodzes, lai pūkainā mīlestība var uzgrauzt, kad sagribas, brauciens var izvērsties visai garš. Jo, pirmkārt, īpašai sirsniņai jau neņemsi kuru katru zālīti :D un, otrkārt, pasaule atkal ir saplaukusi. Mana sirds kā traka met prieka kūleņus, redzot pasakaino baltumu kokos. Braucot Engures virzienā, katrā ciemā dārzos baltas un rozīgas ziedu segas saklātas kokos. Un man iekšpusē viss pielīst ar starojošu prieku, ar dziļu pasaules pilnības sajūtu. Liekas Tu pats esi zieds un pats esi pavasaris, pats esi mīlestība. Un Engures ceptie sīpolu gredzeni, Roja, un jāskatās vecā Ģipkas baznīca un aizvējš Kolkasraga iekšpusē, saldējums Dundagā un kaķu zāle sarakta Pūrē :D
iedvesmas pieturpunkti nr.105 Pienācis laikskaut ko pateikt par grāmatām – pēdējā laika iedvesmotājām. Un tas jāraksta boldā, jo tiešām ļoti palīdzīgas, izcilas grāmatas, perfekti atbilstošas pašreizējai man. Trīs Jurgas Ivanauskaites grāmatas par Tibetu. Ivanauskaite ieleca manu autoru pulciņā jau kaut kad deviņdesmitajos gados ar savu romānu Ragana un lietus, bet līdz šim tikai pie romāniem arī turējos. Tibetas sērija ir vairāk dokumentāli pieraksti kā dienasgrāmata. Ar Ivanauskaiti man ir sajūta, ka viņa varētu būt mana draudzene, kaut kas tik tuvs, saprotams. Citāts no grāmatas “Zaudētā Apsolītā zeme”: “Cik vien sevi atceros, visu laiku esmu dzīvojusi grūti nosakāmu ilgu mocīta. Šo uzbudināto, melanholisko, pat smeldzošo stāvokli daudzreiz nemaz nevarētu nosaukt par ilgošanos. Es pinos, ar grūtībām varēju izraudzīties un kļūdījos, izvēlēdamās šo ilgu objektu – draugus, mīļotos, vietas, stāvokļus, pieredzi un jūtas. Reizēm mēdzu nodomāt, ka ilgojos pēc nāves. Ka dedzīgi vēlos izzust. Pilnīgi pašiznīcināties. Vairs nebūt. Vai arī būt, tikai – NE ŠEIT un NE TAGAD. Slāpes pēc nebūtības palēnām izvērtās par drudžainu un droši vien aplam neprasmīgu dieva meklēšanu. Debesis bija mēmas, klusēja arī Dievs, mani neapmeklēja ne metafiziski pieredzējumi, ne brīnumainas vīzijas, ne pravietiski sapņi, ne pati pieticīgākā, taču no augšienes raidīta labvēlība. Turpretim ilgošanās bija augusi augumā. Reizēm šķita, ka ilgas vairs nav izturamas…” Šis citāts ir precīzs manu sajūtu atspoguļojums ilgus ilgus gadus. Ivanauskaite atrod savu ilgu piepildījumu, tāpat kā es saprotu, kur jāiet man. Mans stāsts nav ne par Tibetu, ne Indiju, bet šīs sajūtas, šie meklējumi ir tik tuvi savā būtībā. Ceturtā ir Gandija grāmata – autobiogrāfija “Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību”. Mani fascinē šie meklējumi un kā tie aprakstīti. Es nemeklēju Indiju, nemeklēju Tibetu, man tāda vieta ir sevī. Šie abi grāmatu autori mani ārkārtīgi iedvesmo, jo gājuši cauri tādiem pat meklējumiem sevī, neskatoties uz reliģijām un citām atšķirībām. Kad lēnām kā plaukstošas puķes sāk atvērties atbildes, ir labi būt ŠEIT un TAGAD.
iedvesmas pieturpunkti nr.104 Roma – dzimšan’sdienā. Kā lielpilsētu nemīlētāja bažīgi gaidīju tikšanos ar Romu, un … Roma ir brīnišķīga! Tik pazīstama, tik tuva, tik savējā, jutos daudz daudz tuvāk kā ar Rīgu. Iespējams, februāris – netūristu laiks ir ļoti piemērots romdarīšanai. Saule lutināja, kafejnīcu āra tersases darbojās un strūklakas čaloja burtiski uz katra stūra. Izejot no lidostas milzīgi mazo putnu bari čivināja man dzimšanasdienas dziesmas. Un es kusu mīlestībā pret Romu ar katru tur pavadīto mirkli aizvien vairāk. Rītagaismas spožumā Vatikāna strūklakas, pusnaktī pilnmēness izgaismots Panteons, baznīcu zvani un apaļie kupoli. Un ēdiens … piedodiet par šo siekalaino sajūsmināšanos, bet citādi nevaru uzrakstīt. Dzimšansdienasvakariņas un īstā krāsnī ceptas smaržīgas picas un kapučīno pēc kura ilgošos vislaik. Ar divām dienām par maz. Visi ceļi ved uz Romu! P.s. Ā un vēl – Romā ir ļoti “romīgi” :D nav iespējams noraksturot, piemēram, ēkas – jo vislaik gribas teikt “tas ir tik romīgs” (jauns īpašības vārds) :)
iedvesmas pieturpunkti nr.96 Sajūsminos, kad kādam no maniem mīļautoriem ir jauna grāmata. Bariko ir pirmajā vietā joprojām. Bariko es varu lasīt un lasīt, ēst viņa tekstu nekad nepārēdoties. Tā izvēlēti vārdi, tā savīti teikumi, tik pārsteidzošas domas. Neviens autors pasaulē nelīdzinās Bariko īpašai valodai. Viņš raksta tik piemēroti kaut kādai manai dziļākai iekšpusei, ka teksts burtiski ieslīd manī tik saprotams, tik precīzs, ka sit pa smadzenēm kā vārdu orgasms.
…“Un viņa vienmēr ir teikusi visu ko gudru arī par cilvēkiem, kuri dzīvo, reizēm arī par to, kā dzīvojam mēs. Varbūt es cerēju, ka viņa tagad no jauna atšķirs pasaules karti un parādīs, kur es esmu, – zināju, ka viņas žestos tādā gadījumā būtu gana daudz skaistuma, jo visā, ko viņa darīja, skaistums bija nenovēršams. Tieši tāpēc es viņai atbildēju, kad viņa man atrakstīja, piepeši uzradusies no neesamības, kurā bija pagaisusi”… /citāts no A.Bariko “Jaunā līgava” …
iedvesmas pieturpunkti nr.91 Jau pagājušā vasarā gribēju izmēģināt SUP, sanāca tikai šogad un septembrī, bet neticami skaistā vakarā – silts, ezers mierīgs spogulis, saulriets, dzērves otrā krastā, klusums, neviena cilvēka. Uz sup dēļa tu slīdi pa ūdens virsmu bez skaņas un tik ļoti iederies apkārtējā mierā.
iedvesmas pieturpunkti nr.89 Sen nebij gadījies uztrāpīties uz ĪPAŠĀS grāmatas. Ļoti nestandarta. Lorina Grofa “GAISMA un NIKNUMS”. Ja gribas standarta romāniņu – šo grāmatu nelasīt. Šajā ir vārdi, izteicieni, teikumi, kas paši par sevi māksla. Gribējās lasīt grāmatu divreiz – pirmoreiz sajūsminoties par valodu (apbrīnoju tulkotāju), ar pāris vārdiem laiks iegūst ātrumu un tad atkal sastindzināts. Kvadrātiekavu iestarpinājumi ar cita laika ievijumiem, vārdu izvēle kā tāda. Brīžiem kā dzeja. Otrreiz – pats stāsts. Stāstīts vispirms no VIŅA skatupunkta, pēc tam no VIŅAS. Cik savādāk viss ir no katra viedokļa, skatupunkta. Un tā mums katram. Droši vien arī dzīvē apkārt daudz notikumu, kurus netieši ietekmējam un paši par to nekad neuzzinam. Droši vien daudz arī kreizī domu cilvēku galvās, ko izraisa otra neapdomāts vārds, darbība, un pats izraisītājs pat ne drusku nenojauš kādu lavīnu cita smadzenēs nogrūdis :) Vai ne?
“…Viņš ilgojās pēc kaut kā vārdos neizteikta un jaudīga: pēc kā? Valkāt viņu kā drēbes. Iztēlojās sevi mūžam dzīvojam viņas siltumā…”
“…Saule atgāzās puszviļus. Klusums. Miers. Rudens beigas. Gaisā dzestrums kā brīdinājums.”
“… Viņš jau mīlēja smieklus, kurus viņa turēja sevī, smieklus, kurus neviens cits neieraudzīs…”
iedvesmas pieturpunkti nr.88 Multimediju mākslas izstāde “Izcilie modernisti. No Monē līdz Kandinskim” – šodien biju. Tā nav izstāde parastā nozīmē, te māksla peld telpā. Uz sienām, uz grīdas mākslas darbi kustās, sadalās, slīd virsū un sašķīst gabalos. Sirreāla un kaleidoskopiska sajūta. Perfekti piemeklēta mūzika. Gandrīz apskaužu tos, kas šo visu dabūja gatavu. Tas ir tik interesanti! Brīžiem mākslas darbs sadalās slāņos, brīžiem konkrētas detaļas izgriežas un kustas, un ņirb, un slīd un dejo visapkārt.
Info: 16 visnozīmīgāko modernisma pārstāvju – Kloda Monē, Edgara Degā, Pola Gogēna, Anrī Ruso, Anrī de Tulūza-Lotreka, Gustava Klimta, Pola Sinjaka, Pīta Mondriāna, Amedeo Modiljāni, Vinsenta van Goga, Pjēra Ogista Renuāra, Huana Grīsa, Paula Klē, Franča Marka, Vasilija Kandinska un Kazimira Maļeviča – darbus. Kopā parādīti ap 5000 darbu no vairāk nekā 20 pasaules muzejiem.
iedvesmas pieturpunkti nr.80 “Svaiga gaļa kritikai” LMA (Mākslas akadēmijas) izstāžu praksē jauns formāts – pirmais LMA mākslas festivāls, kurā plašāka publika pirmo reizi vienuviet var iepazīties ar visu apakšnozaru bakalaura un maģistra programmu absolventu diplomdarbiem, aptuveni 160 jauno mākslinieku radošā procesa rezultātiem. Bioloģijas fakultātes ēka nodota mākslas rīcībā, visos četros stāvos telpās un koridoros iemājojuši mākslas darbi, var staigāt kā nebeidzamā ekskursijā. Līdz 28.ajam jūnijam! IESAKU!
Mans favorītdarbs pieder Katrīnai Leitēnai (teksilmāksla). Tik ļoti iespaidoja, ka gāju skatīties vairākas reizes. Autores subjektīvās asociācijas par cilvēka jūtām un emocijām vientulības, vienatnes un mīlestības brīžos. Izšūts ar roku! IZŠŪTS! Izcili!
iedvesmas pieturpunkti nr.77 Galerijā Daugava (Ausekļa iela 1, Rīga) pašlaik skatāma Daces Lielās izstāde “Gleznas”. Gleznas ar dabu. Viena no manām pašām pašām mīļākajām gleznotājām, iedvesmotājām. Par savu izstādi saka:”Gleznoju ūdens agregātstāvokli un garastāvokli…” Iesaku.
iedvesmas pieturpunkti nr.76 31.maija vakarā – noskaņu un sajūtu pasākums „Rododendru nakts rapsodija”. Neticams skaistums, akustiskā mūzika, gaismas, smaržas! Vēl joprojām dzīvoju sajūtā, ka visa iekšiņa piepildīta ziediem, plaušas pilnas ziedu smaržas un šķiet pat asinis pārvērtušās ziedos. Tāds krāsu un smaržu mutulis, kas saviļņo visu iekšpusi līdz pirkstu galiem! Neaprakstāmi!
Info: LU Rododendru selekcijas un izmēģinājumu audzētava “Babīte”. Audzētava atrodas priežu mežā, netālu no Rīgas, Babītes pagasta Spilvē. Tās platība ir 11,8 hektāri. Šī ir vienīgā specializētā rododendru audzētava Baltijas valstīs. Darba laiks – rododendru ziedēšanas īsais brīdis maijā un jūnija sākumā, katru gadu šajā laikā tur paviesojas ap 25 000 cilvēku. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.67 Jau daudzus gadus uz sienas man rakstīts par laimi. Laime nav tas, kas tu esi vai kas tev pieder, bet tas, ko tu par to domā. Šodien izlasīju vēl precīzāku: “LAIME IR IZVĒLE nevis galamērķis. Nekas tevi nedarīs laimīgu, kamēr neizvēlēsies BŪT laimīgs. Neviens cilvēks no malas nedarīs tevi laimīgu. Laime nenāks pie tevis. Tā var nākt tikai NO TEVIS paša!”
iedvesmas pieturpunkti nr.63 Robina Kellija grāmata “Hologrāfiskais cilvēks” – vēl viena mīļākā grāmata. Varētu pat teikt man ir divi grāmatu topi: 1) grāmatas sirdij 2) grāmatas prātam. Kellija grāmata ir otrajā topā pirmajā vietā pašlaik (šis tops ir ļoti mainīgs). Hologrāfiskais cilvēks atšķirībā no daudzām citām šāda satura grāmatām ir uzrakstīts salīdzinoši vienkārši un saprotami un tas ļoti palīdz, jo reizēm buroties caur dažādākajiem terminiem sanāk pazaudēt pašu domu. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.56 Neesmu sen neko pateikusi par grāmatām. Bija aizķērusies nelasīta viena Murakami grāmata “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Laba.
“… Laikam gan cilvēkiem ir ļoti svarīgi katru dienu redzēt daudz ūdens. “Cilvēkiem” – tas, protams, atkal ir vispārinājums, tomēr šķiet, ka man pašam tas ir ļoti svarīgi. Ja kādu laiku neredzu ūdeni, rodas sajūta, it kā es pamazām vien kaut ko zaudēju. Iespējams, tā jūtas mūzikas mīļotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ilgu laiku nedzird mūziku…”
“…Es domāju, ir procesi, kas nepieņem pārmaiņas. Un, ja šajos procesos ir jāiekļaujas, tad vienīgais, ko var darīt, procesam spītīgi atkārtojoties, ir pašiem mainīties (vai deformēties), lai padarītu to par savas personības daļu…”
Šī mēneša atklājums – itāļu rakstniece Federīka Bosko. (Man laikam ir vājība uz itāļu rakstniekiem:)
Grāmata “Mīlestības patiesā nozīme” (Il peso specifico dell’amore). Izcila. It sevišķi, ja dzīvē nācies izdarīt izvēles par attiecībām, par šķiršanos. Forši var paķidāt domās līdzi to pašu “mīlestības” terminu. Kas ir, kas nav, ko vajadzētu, ko nevajadzētu.
iedvesmas pieturpunkti nr.53 Mistiski skaista vieta. It sevišķi, ja paveicas ar gaismu. Tik daudz kas Latvijā redzēts, bet par šo vietu nebiju dzirdējusi. Katvaru parks ir apmēram 15 hektārus liels, un daļa tā atrodas Katvaru ezera krastā. Spokainas liepu alejas, no kurām pati grandiozākā ir augšējās terasē – tur atrodamas 400 gadus vecas, četrus līdz piecus metrus resnas liepas.Visiespaidīgākais no visiem Katvaru parka stādījumiem ir liepu ziemeļu labirints ar ļoti īpatnēji veidotām liepām, caur kuru lapotni vasarās nav saskatāmas debesis. Liepas izskatās gluži kā pasakās noburts ļaužu pulks. Un, lai arī Pokaiņi ir Latvijas ezotērkas un misticisma cienītāju Meka, domājams, ka arī Katvaru liepu parks ir pilns ar smalkām enerģijām, spokiem un portāliem uz paralēlajām pasaulēm.
iedvesmas pieturpunkti Nr.50 Pirms kāda laiciņa šeit rakstīju par grāmatu: “Ienirt” Tagad ir otra. Turpinājums. Kristofs Onodibio “Ticēt brīnumainajam”. Šis autors ir izcīnījis sev vietu uz mana pjedastāla – pirmo vietu kopā ar Alesandro Bariko. Parasti grāmatas pērku pēc izlasīšanas bibliotēkā, ar šo tā nebij – ieraugot grāmatnīcā – bij zibenīgs ķēriens :)
“Laikā, kad bijām atkarīgi no steidzamības, informācija vairs neinformēja. Ziņas pārāk ātri zaudēja aktualitāti …”
“Viņa nenovērsa skatienu no bibliotēkas. Es biju tāds pats. Šķita, ka vienīgais, kā saprast, ar kādu cilvēku ir darīšana, būtu izskatīt grāmatas, ko tas lasīja – vai bija izlicis apskatei, jo galvenais jau bija nodoms.”
iedvesmas pieturpunkti nr.48 Italo Klvīno “Neredzamās pilsētas” – īpaša grāmata. Kā dzeja.
“Un tas viss tāpēc, lai Marko Polo varētu izskaidrot vai iztēloties skaidrojam, vai otra iztēlē šķist skaidrojam, vai beidzot spēt izskaidrot sev pašam, ka tas, ko viņš meklē, vienmēr atrodas priekšā un arī tad, ja ir runa par pagātni, tā ir tāda pagātne, kas pakāpeniski pārvēršas, viņam dodoties aizvien tālāk, jo ceļotāja pagātne mainās atkarībā no paveiktā ceļa, – ne jau tuvā pagātne, tā, kurai katra aizejoša diena pievieno pa dienai, bet tālā pagātne. Katru jaunu pilsētu sasniedzis, ceļinieks tur atrod daļu savas pagātnes, ko domājās jau zaudējis: atsvešinātība, kas piemīt tam, kas tu vairs neesi, vai tam, kas tev vairs nepieder, tev uzglūn svešās un neiegūtās vietās”
iedvesmas pieturpunkti nr.47 Milāna, Dženova, Portofino, Cinque Terre, Portovenere, bet ja ar to nepietiek, uz 5ām min jāieskrien Toskānā (viens no sapņiem). No Portoveneres šķībā torņa Piza liekas ar roku aizsniedzama, bet paceļam atklājas necerēts, negaidīts pārsteigums – pavisam tuvu ir Lucca – supergaršīgs desertiņš visam pa virsu. Luka man iedzīvojās sirdī sen – no kaut kādām sen skatītām romantiskajām filmām, visticamāk es iemīlējos arī pašā nosaukumā – tas ir tik patīkami izrunājams, tāds apaļš un garšīgs. Pamēģini izrunāt – redzēsi! Tas vārds burtiski eleganti izveļās no mutes :) Un esot tur uz vietas – es nevīlos par šo vietu, tā vēl daudzkārt pārspēja manas iedomas. Luka ir dārgakmens! Ar savu īpašo auru, noskaņu, neskaitāmiem torņiem un sajūtu, ka visas mājas, māju sienas ir mīlestības pilnas. Neprasiet, ko es ar to domāju! :D Es tur vienkārši jutos tik labi kā mājās!
iedvesmas pieturpunkti Nr.46 Cinque Terre no itāļu valodas tulkojas kā piecas zemes. Tie ir 5 mazi ciemati pie jūras klintīs – Monterosso al Mare, Vernazza, Corniglia, Manarola un Riomaggiore. Cinque Terre nacionālais parks iekļauts UNESCO. Satiksmi pārsvarā nodrošina dzelzsceļš un ūdenstransports. Vidējos ciemos ar mašīnām iebraukt nevar. Visus ciemus savieno gājēju takas gar jūru vai pa kalniem – ļoti daudz dažādi maršruti, daži diemžēl slēgti klinšu nogruvumu dēļ, bet tāpat pietiek, kur staigāt un kājas nogurst ārprātā, jo visu dienu ir jākāpelē augšā lejā. Acis var jūsmot nepārtraukti, jo visi ciemi piekļaujas jūrai un skati ir vienas vienīgas pastkartes! Obligāti jāpiemin saldējums – katrā ciemā ir jāapēd citas šķirnes saldējums – garšo dievīgi un enerģija šim pasākumam ir nepieciešama papildus :)
iedvesmas pieturpunkti Nr.45 Portovenere ir vieta, kur jābrauc pēc miera. Maza Ligūrijas pilsētiņa, kuras nosaukums burtiski nozīmē “Venēras osta” vai “Venēras patvērums”, tas iegūts par godu romiešu mīlas dievietei, kuras svētnīca šeit atradusies senatnē. Tā kā Ligūrijas krasts viss ir klinšains, no visām mājām, man šķiet, vērojams skats uz jūru. Mostoties un atverot acis paveras skats uz saules izgaismotu baznīcu ciprešu kalnā aiz līča, kur lēni šūpojas laivas. Brīnišķīgs klusums, tikai neskaitāmas putnu balsis. Sen nebiju jutusi tik daudz miera katrā elpas vilcienā.
iedvesmas pieturpunkti nr.44 Kristofs Onodibio “ienirt”. Grāmata, kuru pēc izlasīšanas, gribas nopirkt un nolikt blakus gultai. Ir tādas grāmatas, kuras pēc izlasīšanas man ilgu laiku gribas vēl paturēt blakus. Jau kādu gadu pie gultas dzīvojas Havjera Mariasa “Iemīlēšanās” (pārsteiguma dāvana man zem spilvena. paldies). “ienirt” ir grāmata, kas jālasa, pilnīgi ienirstot tajā, vislabāk – vienā elpas vilcienā. Par mīlestību, nu protams. Par mākslu. Par bailēm. Par rāmjiem. Par saprašanu. Par nesaprašanu. Par dzīvi, kas jāpiedzīvo. Mana grāmata. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.43 Kvēldiegs. Izrāde: ģitāras skaņa + vertikālā deja + gaismas + video projekcijas. Ar pamatdomu – apzinātie sapņi, ko pasvītroja telpas iekārtojums katrā pusē skatuvei uz melnas sienas uzraksts. Gaismas kā dzirksteles seko līdzi skaņai un kustībai. Spuldzes iedegas no pieskārieniem un nodziest. Sapņi uzprojicējas un nodziest. Skaisti.
iedvesmas pieturpunkti nr.42 Pirms kāda laika pētot izdevniecības sadaļu “Drīzumā” ieraudzīju virsrakstu “Lasītājs vilcienā 6.27”, ieliku savā krājumā kā vēlamo “upuri” lasīšanai. Šodien bija tā priecīgā diena, kad bibliotēkā tiku pie grāmatas – pilnīgi jauna vēl bibliotēkas plauktos nepagulējuša eksemplāra. Melns samtains vāciņš, kas jāpaglauda (nav iespējams atturēties :D). Vienīgā bēdlieta – pārāk plāna. Bet par pašu grāmatu varu teikt, ka viena no pēdējā laika skaistākajām lasītajām grāmatām. Visnetipiskākais mīlasstāsts, kas sākas aiz grāmatas robežām. Visdīvainākie varoņi. Visdīvainākās darbības vietas. Manā gaumē.
iedvesmas pieturpunkti nr.41 Vakar mūzikas namā Daile biju uz koncertuAija Vītoliņa & Tango Sin Quinto – Klusums. Tādu pašu nosaukumu pieejams arī albums. “Klusums ir skaļāks par vārdiem, troksni. Klusums ir miers. Klusums ir balts,” par albuma nosaukumu saka Aija Vītoliņa. “Albums ir dažādu latviešu autoru redzējums par dzīves netveramo un brīžiem trauslo ritējumu, par laiku, kura vērtību var apjaust tikai vienkāršās sarunās ar sev tuvajiem, un galvenokārt ar sevi pašu, arī par mirkļa skaistumu.”
Joprojām esmu skaņas un gaismas hipnotizēta. Vakar uzbūrās sajūta, ka ieslēgts pavasaris vai agra vasara, siltums, puķes, putni. It kā smalks un gaisīgs vieglums reizē ar pamatīgu reibinošu siltumu. Hipnotizējošs laimes mirklis, kad ir sajūta, ka pats skaistākais notiek tieši šobrīd un ne par ko citu domāt nav iespējams.
iedvesmas pieturpunkti nr.40 “Varbūt tas ir viens no realitātes trūkumiem,” viņš sacīja. “Ka mums tā jāizskaistina arī brīžos, kad tā ir visskaistākā.” Viņš mirkli domāja, tad piebilda:
“Bet varbūt trūkums piemīt nevis realitātei, bet gan mums. Varbūt tieši mēs neuzdrošināmies ticēt tam, ka skaistums pastāv un pastāvēs?”
“Kā Grēta Garbo,” minēja Vīka kundze. “Visa pasaule apbrīno viņas nevainojamo profilu, bet viņa domā tikai par to, ka viņai ir lielas pēdas.”
iedvesmas pieskārieni nr.39 Vēl daži darbi ar ūdensizskaloto koku. Driftwood jeb ūdens samīļotais koks. Tas ir koks, ko ūdens glāstījis tik ilgi, ka tas kļūst gluds, maigs. Nav vairs skabargu, glāsmains kā zīds. Man ir mīļi vecāki, kas sarūpē man šo lielisko materiālu!
Īsi izstāstīšu par tehniku tiem, kam pašiem gribas darīt šo lietu:
1) koku sagatavo ar smilšpapīru maksimāli gludu, lai mazāk rievu un iedobju, notīra putekļus.
2) sagatavo virsū liekamo uzrakstu vai bildi, izdrukājot to uz lazerprintera (tintes printeris neder šajā gadījumā). Ja tas ir uzraksts – tam obligāti jābūt spoguļrakstā.
3) ņem transfēra pastu – gelu (Es lietoju: Rayher Chalky finish transfer medium) uzklāj to uz koka un arī uz izdrukātā uzraksta. Liek uzrakstu “ar seju” pret koku un nogludina cieši cieši, lai pielīp pie koka un nepaliek gaisa burbuļi.
4) jānožūst kārtīgi – vēlams atstāt uz nakti vai izžāvēt kāda siltuma avota tuvumā.
5) pēc nožūšanas samitrina pielīmēto papīru un lēnām glauda, glauda, glauda, kamēr viss papīrs norullējas nost. Jādara pacietīgi un uzmanīgi, lai nenorautu arī burtus. Kad viss papīrs noberzēts nost. Ļauj nožūt un nolako ar matēto laku (ja ļoti patīk var arī ar glancēto).
6) ja nepieciešams, pievieno virvīti vai ko citu, ja koks domāts kāršanai pie sienas.
iedvesmas pieturpunkti nr.38 Šodien dzēru visgaršīgāko kapučino Rīgā! Esmu kapučīno fane, jo latte pa vāju, espresso pa stipru. Kapučīno ir garšas apskāviens! Šodien atklāju Rīgas kapučīno uzvarētāju – restorānā “Naples”. Arī pica tur izcila! Perfektas otrās brokastis!
iedvesmas pieturpunkti nr.36 P.Timrota izrāde “Harolds un Moda”. Izrādi redzēju pagājušo nedēļ, bet vajadzēja laiku, lai domas “nosēstos”. Pirms izrādes biju ļoti skeptiski noskaņota, jo biedēja pieminētās daudzās pašnāvības, bēres un 80it gadīgas kundzītes ekscentriskums. Nāvīga komēdija – rakstīts :D Taču – neesmu vīlusies! L.Ozoliņa Modas lomā apbūra visu un visus. Tik ļoti uzskatāmi varēja redzēt, cik ļoti traģisks ir tas, ko mēs ikdienā it kā uzskatām par “normālu” dzīvi un cik brīnišķīgs ir tas, ko reizēm uzskatām par traku, nenormālu. Tik ātri viss pāriet. Mainās. Sākas no jauna. Beidzas. Mainās.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.35 Ledusskulptūru festivāls.Ziemas lietas man nepārāk. Vislabākā ar ziemu saistītā lieta ir ziemas beigas :) Tomēr par ledusskulptūrām sapriecājos. Kaut kāds šarms tajā visā ar īslaicīgumu, mirklīgo mākslu. Šodien drusku pietrūka saules, lai ledus iemirdzētos.
Restorāns Zoltners atrodas nekurienes vidū, apsniguši lauki, izgaismoti koki, rozā debesis, klusums. Restorāna stiklotā fasāde ļauj justies kā iekļautam ainavā. Iemīlējos desertā “krēmīgs ābols + dedzināts sviests + ķirbja putas +sviesta cepums”, lūdzu nogaršojiet, ja esiet Zoltnerā! No šodienas ir jauna ēdienkarte, ja kas :)
Iedvesmas pieturpunkti Nr.33 Franču rakstnieka Selīna romāns “Ceļojums līdz nakts galam” – šī ir viena “traka” grāmata. Nezinu, vai varu ieteikt. Kaut gan varu ieteikt, bet ne visiem. Tāpat gāja ar lasīšanu – brīžiem gribējās likt nost, brīžiem neiespējami atrauties. Grāmata brīnišķīgā vāciņā, kura dēl vien gribas to turēt rokās un lasīt.
Pats teksts ir atskurbinoši tiešs, skaidrs kā dienasgaismas spuldze, kas izgaismo vissīkākās netīrās detaļas, neko nenotušējot miglainos aizplīvurotos zemtekstos. Selīns nerunā caur puķēm. Ļoti ļoti pārsteidzoši, ka tas sarakstīts 1932.gadā.
Katrā grāmatā man ir jāatrod varonis ar kuru vismaz daļēji varu asociēties un kurā dzīvot, Selīna varonis mani paņēm ar savu pacifismu, nespēju saprast un pieņemt karu, idiotisko kara bezjēdzību. Romāna valoda brīžiem nepanesami skarba, rupja, brīžiem uzjautrinoša, radoša un iedvesmojoša. Visa grāmata ir kā karuseļkalniņi no melna stindzinoša muklāja līdz filozofiskam baudas kalngalam. Apbrīnoju tulkotāju. Mani sajūsmina valodas jaunvārdi un dažādi valodas lietojumi, veidojumi, pārveidojumi. Piemēram, šajā tekstā: ar nepatīkamiem cilvēkiem pilns tramvajs tiek saukts par “traum-vajs” , daudz tādu sajūsminošu nianšu. Bet nelasiet tie, kam biedē cilvēka prāta melnā puse, depresija, utt., kam gribas lasīt tikai par saulīti – nelasiet šo.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.32 Apūlija (Puglia) ir Itālijas “zābaka papēdis”, to dienvidos apskalo Taranto līcis, dienvidaustrumos — Jonijas jūra, bet ziemeļos un austrumos — Adrijas jūra, tāpēc vienas dienas laikā var paspēt nopeldēties vairākās jūrās :) Krasta līnija ir ļoti robaina – asas klintis mijās ar mazām omulīgām pludmalītēm, kur pa ceļam var piestāt nopeldēties un papiknikot.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.30 Alberobello ir Dienviditālijas Apūlijas reģiona (Puglia) pilsētiņa. Vienīgā vieta pasaulē, kur var redzēt tik daudz TRULLI mājas. Trulli namiņu vēsture ir jau no 16 gs., tās zemnieki cēla no kaļķakmens bez saistvielām (lai ātri varētu nojaukt, jo par nojaucamu māju nav jāmaksā nodokļi, tā runā :)) Jumtiņi no akmens plāksnēm izskatās pēc rūķu cepurēm. Sajūta nereāla kā staigājot pasakā. Šoreiz manai kolekcijai pievienojās trulli rūķu mājas viesnīca :)
Iedvesmas pieturpunkti Nr.29 Sassi di Matera jeb Materas vecpilsēta atrodas Dienviditālijā, Bazilikatas reģionā. Deviņtūkstošgadīgas mājiņas – alas izcirstas klintīs. Tiek minēts, ka tās esot visvecākās mājas pasaulē, kur joprojām dzīvo cilvēki. Pilsēta uzbūvēta ap kalnu un kalna virsotnē atrodas katedrāle. Ieliņas gadu tūkstošiem ir tik gludi nostaigātas, ka ielu akmens šķiet no mīksta, slidena zīda. Atmosfēra ir neaprakstāma, it īpaši vakarā, kad visās alās kalnā iedegas gaismiņas. Nekādu reklāmu, plakātu, acīm – miers un atpūta. Līdz šim vēl nebij gadījies dzīvot viesnīcā – alā (man patīk ceļojumos izvēlēties pēc iespējas dažādākas apmešanās vietas, kolekcionēju viesnīcu dažādību). Te var palasīt vēl par Materu: http://www.anothertravelguide.lv/bauditaja_celvedis/eiropa/italija/ matera/sirma_neticamie_garsu_celojumi/sena_alu_pilseta_matera
Iedvesmas pieturaspunkti Nr.28 Svētdienu rītos man ir tradīcija skatīties tv raidījumu Ķepa uz sirds. Šorīt skatoties, gribējās, lai to skatās pilnīgi visi, jo tas nav raidījums tikai par dzīvniekiem, tas ir raidījums par cilvēcību. Tas iedvesmo uz cilvēcību. Tas nav tikai dzīvnieciņš, sunīts vai kaķīts, visi mēs esam vienādas DZĪVĪBAS. ♥
Iedvesmas pieturpunkti Nr.26 Gelato – itāļu saldējums. Jaungada apņemšanās pildās, drusku aiz matiem pievilkts, bet tomēr janvāris – done. Ilzes Laizānes gleznu izstāde M Art galerijā un restorāns Galleria D’arte, kur nebij būts. I.Laizānes gleznas ir fantastiskas – gribējās visas ņemt līdzi. Smalka elpa visām cauri vijas, viegli atrast sevi un savu vietu tajās. Neiespējami palikt neiedvesmotam! Tāpat arī D’arte nelika vilties – garšīgs, ātri pagatavots ēdiens. Un kā apaļš punktiņš beigās – lielisks mājas saldējums (gelato italiano) ar banāniem un šokolādi.
… nervu sistēma sāka signalizēt – Error, Error, Error(no angļu val. – ‘kļūda’) … Jutīgās smadzenes. Spēcīgai emocionalitātei ir savi plusi un arī mīnusi. Jā – emocionāls un jūtīgs cilvēks dzīvi pieredz krāšņi un izteiksmīgi, izpausmes ir gana spilgtas un ekspresīvas, taču tajā pašā laikā dažnedažādi, pat nelieli un ikdienišķi pārdzīvojumi organismā notiekošos procesus mēdz izsist no līdzsvara – kā psiholoģiski, tā arī fizioloģiski. (raksts janvāra žurnālā Ārsts.lv D.Millere-Balandīna Grāmatas Migrēna. Izlaušanās latviskā izdevuma idejas autore)
Iedvesmas pieturpunkti Nr.23 Dienviditālijas laukiem dodu divus atslēgvārdus – olīvas un vīns. Olīvkoki un vīnogulāji. Nekur pasaulē nebiju redzējusi tādus olīvkokus – tos pat plāno iekļaut UNESCO sarakstā. The motto of the project Millenari di Puglia” is: “the olive tree in Apulia a 3.000 year old treasure” Puglia is famous for many things, but nothing is quite as Puglia-defining as the 50 to 60 million olive trees – that carpet the region, from the north to the south.Trīstūkstoš gadus veci pieminekļi laikam. Vēju savītiem stumbriem, katrs koks ir kā mākslas darbs, ko gribas apbrīnot atsevišķi. Cilvēkiem, kas zīmē, parasti acis pievēršas tam, kas ir savādāks, lai cik skaisti būtu “pareizie, taisnie, gludie”, zīmēt, apstrādāt interesanti ir to, kas ir greizs, citāds, interesanti ir pētīt, kāpēc.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.22 Kā katru gadu decembra beigās Mākslas akadēmijā – ЯRМАRКА. Tas ir obligāts ikgadējais pasākums katram iedvesmoties gribētājam :) Ejot tur katru gadu un pētōt studentu darbus, ir forši skatīties, kādi uzdevumi ir doti un kā katrs tos realizē. Vēl tikai līdz 30.decembrim! Aizejiet!
Iedvesmas pieturpunkti Nr.19 Ziemassvētku koncerts Jaunajā Svētās Ģertrūdes baznīcā. 6 jūdze baznīcā ir notikums! Man jau vienmēr liekas, ka viņu mūzika ir vairāk jāklausās kā koncertā nevis jālēkā ballītē, jo tā ir mūzika ar domu, ar sajūtu, ar stāstu.
Ar skaņu man vispār ir tā – ir mūzika, balsis, skaņas, kuras var dzirdēt parasti ar ausīm, bet ir skaņas, kas dzirdamas ar visu ķermeni, sajūta, ka iekšā viss ievibrējas. Tā man notiek ar Agra balsi un Sestās jūdzes mūziku, skaņas tik ļoti rezonē ar mani, ka rodas sajūta – dzird viss ķermenis, katra šūna. Tāda eiforija. Rodas atkarība, gribas klausīties vēl un vēl.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.18 Pirms gadiem 13 atklāju, ka manī dzīvo slepena mīlestība uz grieķisko. Grieķu virtuve, grieķu sirtaki, grieķu attieksme “siga-siga” (tulkojas “lēnām-mierīgi”) un pat gaiss tur ir dievīgs. Atklājums Tērvetē – grieķu restorāns El Greco, īsti grieķisks un ar ĪSTI grieķisku garšu. Noteikti jāpagaršo Saganaki – cepts fetas vai graviera siers (abi ideāli garšīgi). Tsadziki perfektāks par perfektu! Kad sakārojas grieķisko noskaņu, jāaizbrauc uz El Greco (vai īsto Grieķiju :D) Iesaku.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.16 Ja kādreiz sanāk braukt Tūjas virzienā un izsalkums piesaka tiesības uz tevi, iesaku “Sidrabiņus” Jelgavkrastos. Garšīgs ēdiens, skaists ēdiens – man tas ir būtiski, lai acīm būtu tikpat daudz prieka kā vēderam. Arī maciņš ļoti nesabēdāsies. Iesaku. Labs ēdiens iedvesmo!
Iedvesmas pieturpunkti Nr.15 Dailes teātris Lielā zāle 9.decembris izrāde ART. Pilnigi viss, kas vajadzīgs lieliskam teātrim. Apakšā liela tēma, reālas dzīves attiecības, daudz smieklu un Naumovas franču dziesmu smalkums. Pirms izrādes domāju, kā 3 aktieri aizpildīs lielās zāles skatuvi, bet bija ideāli, nekas nepietrūka un nekā nebij par daudz. Perfekts teātris. Perfekti aktieri. Iesaku. http://www.dailesteatris.lv/izrade/621/art
Iedvesmas pieturpunkti Nr.14 Esmu introverta. Ar ļoti augstu introvertuma procentu. “Par laimi” vai “diemžēl” – atkarīgs no situācijas. Agrāk ar to bija grūtāk sadzīvot, jo pasaulē joprojām valda uzskats, ka ekstravertais ir “normālāks”. Ļoti palīdzīga izrādījās, S.Keinas grāmata “Klusie ūdeņi. Introverto spēks ekstravertajā pasaulē”. Iesaku izlasīt. Introvertais ir uzmanīgs pret detaļām, niansēm, tas attiecas gan uz lietām, gan cilvēkiem, jūt, sajūt, pamana, piefiksē, bet nerunā vai runā maz. Introvertam apkārtējā vidē vajag maz stimulu, jo ārprātā daudz stimuli ir viņa iekšpusē, domās. Introverts var staigāt melnbalts un dzīvot pilnīgi baltā mājā, jo galvas iekšpusē viņam ir krāsu eksplozija. Introverts var nerunāt ar cilvēkiem, jo iekšpusē risina vismaz 10 sarunas ar sevi. Introverts ļoti labi jūtas ar kaķi. Introvertam uzdzen šausmas “small talk” – saviesīgas sarunas ne par ko. Introverts ir sajūsmā par sarunu biedru, ar kuru var risināt dziļas sarunas par lietu, kas viņu aizrauj. Joprojām vēl mācos sadzīvot ar savu introvertumu, mācos justies normāli nerunājot – neizlikties, ka obligāti ir kaut kas jāpasaka, mācos justies normāli neejot ciemos, bieži atsakoties no saviesīgiem pasākumiem. (Dažas reizes gadā var :)) Vēl man daudz jāmācās, lai sajustos patiešām labi. Grāmatas palīdz. Varbūt vari ieteikt man vēl kādu grāmatu par šo?
Iedvesmas pieturpunkti Nr.13 Runājot par iedvesmu ir neiespējami nepieminēt Pintrestu. Pateicoties brālim, jau vairākus gadus pintrest ir manā ikdienā. Tik daudz iedvesmas, padomu, piemēru jebkurā interesējošā sfērā. Dažreiz man liekas, ka pintresta mapītes varētu būt tās “vēlmju mozaīkas vai kolāžas”, ko cilvēki sev veido, kādu dzīvi sev vēlas. Ieejot cilvēka pintresta lapā, man šķiet, var vairāk saprast par cilvēku nekā citos tīklos, jo tās ir patiesas katra personīgās intereses (kaut arī daļa mapju nav citu acīm redzama).
Iedvesmas pieturpunkti Nr.12 Joprojām par lasīšanu un grāmatām. Pēdējos gados pārsvarā lasu elektroniski, kaut arī kādreiz likās, ka nav iespējams atteikties no papīra grāmatas, bet daudzie ērtuma plusi un iespēja vienmēr nēsāt līdzi veselu bibliotēku uzvarēja ātri. Ja kāds vēl nav pazīstams un gribētu lasīt elektroniski, iesaku: Fabulu: https://fabula.im/lv
Bet palaikam tāpat apmeklēju bibliotēku un pētot bibliotēkas grāmatu pieejamību, ieraudzīju pārsteidzošu skatu – rindā uz grāmatu ir 69 cilvēki. Tas nozīmē, ka cilvēki lasa un tas ir superforši! Bibliotēkas katalogs: https://katalogs.rcb.lv/Alise/lv/home.aspx
Iedvesmas pieturpunkti Nr.11 Pirms kāda laika biju izrādē Novecento (“Tūkstošdeviņsimt”) Spīķeru koncertzālē. Novecento ir Alesandro Bariko garstāsts un Bariko joprojām ir mans iemīļotākais rakstnieks. Ļoti oriģināla un ļoti uzrunājoša izrāde, pagājis jau laiciņš kopš redzētā, bet tas joprojām dzīvo manī un iedvesmo.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.10 Ja ir vēlēšanās Ziemassvētku dāvanas gatavot pašam un man tāda ir, tad laiks ķerties klāt. Pāgājušā gadā visai ģimenei taisīju ādas siksniņu aproces ar iniciāļiem. Dāvanas noformējās ar zīmētām kartiņām – eko dāvanu stilā (bilde zemāk) :) Šogad dāvanas jau gatavojās, bet bildes – vēlāk, lai VIŅI nenoskatās :) Ja dāvanās taisa to, kas pašam patīk un dara kaut ko vēl nedarītu, pats dāvanu gatavošanas process sagādā tik daudz prieka un aizvien jaunu un jaunu iedvesmu! Katrs ir pelnījis īpaši viņam radītu dāvanu, godavārds!
iedvesmas pieturpunkti nr.60 
iedvesmas pieturpunkti nr.48 
iedvesmas pieturpunkti nr.44 
iedvesmas pieturpunkti nr.42 
iedvesmas pieturpunkti nr.41 
iedvesmas pieturpunkti nr.40
iedvesmas pieskārieni nr.39 
iedvesmas pieturpunkti nr.38 
iedvesmas pieturpunkti nr.36 
Iedvesmas pieturpunkti Nr.33 
