iedvesmas pieturpunkti nr.217 Mazās kultūras un literatūras ziņas:
A.K.Bomane “Agate” – pavisam maza grāmatiņa, iejūtīgs, pat poētisks, bet ļoti tiešs teksts par vientulību, par vietas un jēgas meklējumiem. Jālasa!
Mia Kankimeki “Sievietes, par kurām domāju naktīs” – grāmata, kura ļoti pārsteidza. Gan savā uzbūvē, gan ar daudz inetresantiem faktiem, kurus nezināju. Grāmata par sievietēm, kuras savā laikā nav iekļāvušās “rāmjos”. Visvairāk mani apbūra sadaļa par sievietēm gleznotājām laikā ap 16gs. Nekad nebiju daudz aizdomājusies, kāpēc vēsture stāsta tik daudz par tā laika vīriešu sasniegumiem un par sievietēm klusē, bet te nu viņas celtas gaismā! Vēl pārsteidzošāk – šī tēma sasaucās ar pašlaik esplenādē apskatāmo Prado muzeja ekspozīciju (15.,16gs slaveno makslinieku darbu reprodukcijas). Tur viens no māksliniekiem ir itālis Oracio Džentileski un grāmatā pieminēts savas meitas Artemisijas Džentileski sakarā. Grāmata, kurā ir gan vēsture, gan fakti, gan ceļošana, gan sajūtas un pārdomas. Jālasa!
A.Šišoņins “Veselības medicīna pret slimību medicīnu” – obligātā literatūra tiem, kam paaugstināts asinsspiediens.
H.D.Toro “Voldena jeb Dzīve mežā” – gandrīz neticami, ka grāmata sarakstīta pirms 160 gadiem! Lēni pa teikumam “ēdama”. Man aktuālas pārdomas. (Kādā brīdī pierakstīšu dažus citātus). Jālasa!
Galerijā Daugava – Daces Lielās izstāde. Tik pamatīgs miers, tāds rāmums, tik viegli toņi. Viena no manām vismīļākajām gleznotājām! Jāredz!
iedvesmas pieturpunkti nr.192 Vakar ar kolēģiem sanāca saruna par daiļliteratūras lasīšanu un nelasīšanu. Aizdomājos. Man ir puse uz pusi, puse prātīgā literatūra, puse daiļliteratūra. Tādi autori kā Bariko, Mersjē, Fermins, Veronezi – manam prātam ir tikpat vajadzīgi kā faktu literatūra. Izzinošā, vēsturiski dokumentālā, profesionālā literatūra veido smadzenēs jaunus klikšķus, neironu sinapses pa vienam šur un tur smadzenēs, bet Bariko lasot man ir sajūta, ka notiek sinapšu sprādziens. Pat lasot man fiziski dažreiz liekas, ka skudriņas skrien pa galvas ādu, ka galva vibrē no prāta labsajūtas (tas ir tas saucamais “prāta orgasms”). Fermīnam romani ir tik īsi kā haikas, bet ar vienu teikumu izdodas galvā sakustināt tik daudz. Man patīk sajūtas, ko šīs grāmatas manī izraisa, man patīk ceļi, kur šīs grāmatas mani aizved, man patīk domas, ko šīs grāmatas liek domāt. Faktu literatūra tevi papildina ar kaut ko, ko izdomājuši citi vai to kas noticis iepriekš, bet “Bariko veida grāmatas” liek radīt pašam, aizved tevi neatklātā laukā, jaunā pasaulē. Reizēm viens vārds uzspridzina galvu, sapurina un liek uz visu paskatīties no citas puses, ar citām acīm. Bez visa lasītā nevaru sevi iztēloties, es nebūtu tāds cilvēks kā tagad, es nevarētu zīmēt to, ko zīmēju (laikam tie sajūtu sprādzieni notiek tieši galvas radošajā pusē). Un arī kopumā ņemot daiļliteratūrā, starp daudzajiem parastajiem romāniņiem, ir pērles, kur valoda, vārdu lietojums ir sajūsminoši, grāmatas tev ļauj uz dzīvi, lietām, cilvēkiem paskatīties ar tūkstoš dažādām acīm, vari izjust simtiem sajūtu, kuras nekad nesajustu, ja dzīvotu tikai savā ādā, neskaitāmi ceļojumi uz vietām, kur tu nekad nenokļūsi vai arī esi bijis, bet tagad to pašu redzi ar cita acīm.
iedvesmas pieturpunkti nr.145 Divas grāmatas ar ZEN nosaukumā. Nezinu, vai piemēroti abas likt vienā ierakstā, jo viena grāmata ir romāns, otra vairāk kā izziņas grāmata, bet mani ieraksti – kā gribu, tā daru :)))
M.Fermīna romāns “Zen”.Maksanss Fermīns ir smalko sajūtu meistars. Visi viņa romāni ir īsi, lakoniski un izsmalcināti. Tik tīri, skaidri kā rasas pilieni, kā haikas, kā pati ZEN būtība. Fermīna grāmatas lasu vairākkārt. Arī “Zen” lasu jau nezkuro reizi. Kad savajagas tīrību izjūtās. Sajust zen vieglību. Vēl divas īpašās Fermīna grāmatas ir “Sniegs” un “Opijs”.
Šinrjū Sudzuki “Zen prāts, iesācēja prāts”. Sudzuki ir japāņu zen skolotājs, grāmata ir ceļš uz ZEN. Nosaukums par iesācēju ir maldinošs, kaut arī grāmata tiešām vairāk noder iesācējiem burtiskā nozīmē, tomēr svarīgākais ir “iesācēja prāts” citādā kontekstā. Pamatdoma – visu mūžu esi iesācēja prātā, jo tikai iesācēja prāts ir atvērts un uzņēmīgs, lai varētu attīstīties visas dzīves garumā. Nekad neapstājies pie kāda priekšstata, domas – tagad esmu gudrs, man ir viedoklis. Saglabāt iesācēja prātu visu mūžu. (Iepriekš rakstīju “ceļš uz zen”, lai gan Zen nekur nav aizgājis, pie viņa nav jāiet pa ceļu, tas ir šeit visu laiku, tikai jāatver prāts).
iedvesmas pieturpunkti nr.142 Vakar bija svētku diena, atlaidās žņaudzējs pakrūtē un atjaunojās skābekļa padeve smadzenēm :D Atvērās bibliotēkas! :))) Bez svaigiem burtiņiem es kā bez gaisa!
iedvesmas pieturpunkti nr.130 … un tad valdība lēma, ka jāaizslēdz arī bibliotēkas … Divas dienas šausminos par šo lēmumu. Ko cilvēkiem darīt daudzajās brīvdienās, ja ārā līst, nekur nekas nenotiek, nav koncertu, pasākumu. Skatīties vislaik TV? Tādu ieteikumu es saņēmu, kad raudāju par slēgtām bibliotēkām, pieslēgt seriālu kanālu. Bet man ar to televizora skatīšanos ir tāda sajūta, ka esmu truls “dārzenis”, kuru kāds baro ar karoti, ielej mutē visu, ko grib, bez manas atļaujas. Televizorā un grāmatā varbūt pat viens stāsts, bet lasot man ir sajūta, ka es pati piedalos procesā, pati uzburu vietu, kur tas notiek, uzburu tēlus, kas darbojas, uzburu sajūtas, noskaņu, visu pati, es piedalos radīšanā, manas smadzenes kustas līdzi, man neieliek visu gatavu mutē.
iedvesmas pieturpunkti nr.105 Pienācis laikskaut ko pateikt par grāmatām – pēdējā laika iedvesmotājām. Un tas jāraksta boldā, jo tiešām ļoti palīdzīgas, izcilas grāmatas, perfekti atbilstošas pašreizējai man. Trīs Jurgas Ivanauskaites grāmatas par Tibetu. Ivanauskaite ieleca manu autoru pulciņā jau kaut kad deviņdesmitajos gados ar savu romānu Ragana un lietus, bet līdz šim tikai pie romāniem arī turējos. Tibetas sērija ir vairāk dokumentāli pieraksti kā dienasgrāmata. Ar Ivanauskaiti man ir sajūta, ka viņa varētu būt mana draudzene, kaut kas tik tuvs, saprotams. Citāts no grāmatas “Zaudētā Apsolītā zeme”: “Cik vien sevi atceros, visu laiku esmu dzīvojusi grūti nosakāmu ilgu mocīta. Šo uzbudināto, melanholisko, pat smeldzošo stāvokli daudzreiz nemaz nevarētu nosaukt par ilgošanos. Es pinos, ar grūtībām varēju izraudzīties un kļūdījos, izvēlēdamās šo ilgu objektu – draugus, mīļotos, vietas, stāvokļus, pieredzi un jūtas. Reizēm mēdzu nodomāt, ka ilgojos pēc nāves. Ka dedzīgi vēlos izzust. Pilnīgi pašiznīcināties. Vairs nebūt. Vai arī būt, tikai – NE ŠEIT un NE TAGAD. Slāpes pēc nebūtības palēnām izvērtās par drudžainu un droši vien aplam neprasmīgu dieva meklēšanu. Debesis bija mēmas, klusēja arī Dievs, mani neapmeklēja ne metafiziski pieredzējumi, ne brīnumainas vīzijas, ne pravietiski sapņi, ne pati pieticīgākā, taču no augšienes raidīta labvēlība. Turpretim ilgošanās bija augusi augumā. Reizēm šķita, ka ilgas vairs nav izturamas…” Šis citāts ir precīzs manu sajūtu atspoguļojums ilgus ilgus gadus. Ivanauskaite atrod savu ilgu piepildījumu, tāpat kā es saprotu, kur jāiet man. Mans stāsts nav ne par Tibetu, ne Indiju, bet šīs sajūtas, šie meklējumi ir tik tuvi savā būtībā. Ceturtā ir Gandija grāmata – autobiogrāfija “Stāsts par maniem eksperimentiem ar patiesību”. Mani fascinē šie meklējumi un kā tie aprakstīti. Es nemeklēju Indiju, nemeklēju Tibetu, man tāda vieta ir sevī. Šie abi grāmatu autori mani ārkārtīgi iedvesmo, jo gājuši cauri tādiem pat meklējumiem sevī, neskatoties uz reliģijām un citām atšķirībām. Kad lēnām kā plaukstošas puķes sāk atvērties atbildes, ir labi būt ŠEIT un TAGAD.
iedvesmas pieturpunkti nr.56 Neesmu sen neko pateikusi par grāmatām. Bija aizķērusies nelasīta viena Murakami grāmata “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Laba.
“… Laikam gan cilvēkiem ir ļoti svarīgi katru dienu redzēt daudz ūdens. “Cilvēkiem” – tas, protams, atkal ir vispārinājums, tomēr šķiet, ka man pašam tas ir ļoti svarīgi. Ja kādu laiku neredzu ūdeni, rodas sajūta, it kā es pamazām vien kaut ko zaudēju. Iespējams, tā jūtas mūzikas mīļotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ilgu laiku nedzird mūziku…”
“…Es domāju, ir procesi, kas nepieņem pārmaiņas. Un, ja šajos procesos ir jāiekļaujas, tad vienīgais, ko var darīt, procesam spītīgi atkārtojoties, ir pašiem mainīties (vai deformēties), lai padarītu to par savas personības daļu…”
Šī mēneša atklājums – itāļu rakstniece Federīka Bosko. (Man laikam ir vājība uz itāļu rakstniekiem:)
Grāmata “Mīlestības patiesā nozīme” (Il peso specifico dell’amore). Izcila. It sevišķi, ja dzīvē nācies izdarīt izvēles par attiecībām, par šķiršanos. Forši var paķidāt domās līdzi to pašu “mīlestības” terminu. Kas ir, kas nav, ko vajadzētu, ko nevajadzētu.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.12 Joprojām par lasīšanu un grāmatām. Pēdējos gados pārsvarā lasu elektroniski, kaut arī kādreiz likās, ka nav iespējams atteikties no papīra grāmatas, bet daudzie ērtuma plusi un iespēja vienmēr nēsāt līdzi veselu bibliotēku uzvarēja ātri. Ja kāds vēl nav pazīstams un gribētu lasīt elektroniski, iesaku: Fabulu: https://fabula.im/lv
Bet palaikam tāpat apmeklēju bibliotēku un pētot bibliotēkas grāmatu pieejamību, ieraudzīju pārsteidzošu skatu – rindā uz grāmatu ir 69 cilvēki. Tas nozīmē, ka cilvēki lasa un tas ir superforši! Bibliotēkas katalogs: https://katalogs.rcb.lv/Alise/lv/home.aspx
Man patīk pierakstīt citātus no grāmatām, ko izlasu. Bet ne vienmēr tā ir, ka šie citāti būtu tieši ar lielu citātisko vērtību. Reizēm es pierakstu domas, ko gribu atcerēties konkrētu vārdu dēļ vai to domu dēļ, ko šie citāti izraisa. Reizēm pat mana nostāja varbūt pilnīgi pretēja uzrakstītajam, bet pateikts tik smuki un tik smuks vārdu lietojums, ka gribas to paturēt.
Tas, kas nelasa, apzog sevi. Ierobežo sevi vienā dzīvē un vienā prātā. Tas, kas nelasa, apzog citus. Nozog viņiem savas domas, kas rastos pēc lasīšanas. /ieva/
Man patīk pierakstīt citātus no grāmatām, ko izlasu. Bet ne vienmēr tā ir, ka šie citāti būtu tieši ar lielu citātisko vērtību. Reizēm es pierakstu domas, ko gribu atcerēties konkrētu vārdu dēļ vai to domu dēļ, ko šie citāti izraisa. Reizēm pat mana nostāja varbūt pilnīgi pretēja uzrakstītajam, bet pateikts tik smuki un tik smuks vārdu lietojums, ka gribas to paturēt.