iedvesmas pieturpunkti nr.242 Mets Heigs grāmata “Kā apturēt laiku”. Īpašais autors un īpaša grāmata.
“Savādi, cik pagātne ir tuvu. Pat tad, kad iedomājamies to esam tālu projām. Dīvaini, kā tā spēj vienkārši izlēkt no kāda teikuma un iebelzt. Tas šķiet neiedomājami, bet katrā priekšmetā vai vārdā var slēpties rēgs. Pagātne nav kāda atsevišķa vieta. Tās ir daudzas jo daudzas vietas, vienmēr gatavas uzrasties tagadnē. .. Laiks akumulējas. Tas krājas un krājas, un jebkurā brīdī var pārgāzties jums pār galvu. Pagātne mīt tagadnē, atkārtojoties, žagojoties, atgādinot par visu to, kā vairs nav. Tā izlien no ceļa zīmēm un sola dēļiem parkā, no dziesmām, uzvārdiem un sejām, no grāmatu vākiem. Ikvienā mirklī, kad, piemēram, vērojat koku vai saulrietu, pagātne var uzkrist jums ar visu reiz redzēto koku un saulrietu spēku. Nav iespējams sevi no tā pasargāt. Nav iespējams dzīvot pasaulē bez grāmatām, kokiem un saulrietiem. Vienkārši nav.”
“Varbūt ir dīvaini iemīlēties kādā viena žesta dēļ, bet dažreiz cilvēka būtību patiesi ir iespējams uztvert vienā īsā mirklī. Līdzīgi kā, pētot smilšu graudu, var izprast Visumu. Es nezinu, vai pastāv mīlestība no pirmā skatiena, bet esmu drošs, ka pastāv mīlestība, kas rodas vienā īsā mirklī.”
“Nē.Man tas neder. Jēga ir rodama tikai mīlestībā. Tie septiņi gadi kopā ar Hoku atsver visu. Vai saproti? Ja ņem un salīdzina, tad visi daudzie gadi, kas bijuši pirms un pēc tam, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tā taču mēdz būt, vai ne? Laiks var būt dažāds. Dažas dienas, daži gadi, pat daži gadu desmiti ir tukši. Tajos nekas nenotiek. Tie ir kā rāma jūra. Un tad pienāk kāds gads vai pat diena, vai kāda pievakare, kurā ir viss. Tajā ir vesela dzīve.”
“Pirmajā brīdī mūzika atstāja mani vienaldzīgu. Tomēr, minūtēm ritot, tā kaut kādā veidā iekļuva manī. Nē. Nevis iekļuva. Tas nav pareizais vārds. Mūzika neiekļūst. Mūzika jau ir tevī. Mūzika atklāj to, kas jau mīt tevī. Tā atmodina un liek sajust emocijas, par kuru esamību tu pat nenojauti. Tā ir sava veida atdzimšana. Tovakar tās bija ilgas un spēks. Es aizvēru acis. Nav iespējams uz papīra aprakstīt, kā jutos. Tieši tādēļ jau šāda mūzika pastāv – tā ir valoda vārdos neizsakāmajam. Vienīgais, ko varu pateikt: es atkal sajutos dzīvs.”
iedvesmas pieturpunkti nr.240 Atklāju vēl vienu labu autoru. Ungāru rakstnieks Šāndors Mārai. Grāmatas “Az igazi”(ungāru nosaukums) jeb “ĪSTĀ”, “Sveces izdeg līdz galam”, “Zāļu grāmata” un “Esteres mantojums”.
“Cilvēks arī pats izdara to, kas ar viņu notiek. Viņš to izdara, aicina klāt, nelaiž vaļā to, kam jānotiek. Tāds ir cilvēks. Viņš to izdara arī tad, ja tulīt pirmajā mirklī jūt un zina, ka izdarītais būs viņam liktenīgs. Cilvēks un viņa liktenis tur viens otru ciet, veido un pārveido viens otru… Nav taisnība, ka liktenis akli ienāk mūsu dzīvē, nē. Liktenis ienāk pa durvīm, ko esam viņam pavēruši, pieklājīgi palūgdami to ienākt.” Š.Mārai “Sveces izdeg līdz galam”
„Jūs nezināt, ar kādu piepūli šis cilvēks ir dzīvojis pagājušos gadus. Kalnus varētu gāzt ar to spēku, ar kādu viņš ir turējies pretim šīm atmiņām. Es domāju, ka par to zinu visu. Dažreiz es brīnījos. Viņš ir izmēģinājis visgrūtāko, ko cilvēks dzīvē var uzņemties. Vai zināt, ko viņš darīja? Gribēja ar prātu neitralizēt jūtas. It kā es sacītu: kāds cilvēks ir ar vārdiem un argumentiem pārliecinājis dinamīta gabalu, lai tas vairs nav eksplozīvs.” Š.Mārai “ĪSTĀ”
“Kaislība nesvin svētkus. Tas ir drūms spēks, kas reizē rada un grauj pasauli, negaida atbildi no tiem, kurus skar, nejautā viņiem ir labi, daudz nerēķinās ar relatīvām cilvēciskām jūtām. Tā dod visu un prasa visu, to beznoteikumu aizrautību, kuras visdziļākā plūsma ir pati dzīve un nāve.” Š.Mārai “ĪSTĀ”
iedvesmas pieturpunkti nr.239 Majas Lundes grāmata “Bišu vēsture”. Sākumā biju skeptiska, bet ļoti uzrunāja bilde uz aizmugurējā vāka: 1850.gads – melnbalts bites zīmējums, 2007 – krāsains attēls un 2098 – tukšums (bišu vairs nav). Tieši par šiem trim periodiem 3 stāsti, kas visi savā starpā izrādās saistīti. Grāmata ir gan par bitēm, gan cilvēkiem, taču pats būtiskākais ieguvums ir iespēja uz šo visu laika periodu paraudzīties kopumā, izkāpjot no ikdienas, redzot visu it kā no augšas, kā mūsu ikdiena ietekmē kopumu lielākā laika periodā. Man gribētos, lai tādu grāmatu liek lasīt skolās, lai cilvēkos veidojas izpratne par cēloņiem un sekām. Un arī konkrēti runājot par bitēm, es nebiju aizdomājusies, ka bites nav tikai medus, bet daudz svarīgāks ir augu apputeksnēšanas darbs, jo bez tā nav ogu, augļu. Lasot aizrāvos un pētīju youtube kā izskatās stropa iekšpusē un kā bites tur strādā. Īpaša grāmata, iesaku.
“Veltijs mēdza runāt par liktenīgiem priekšmetiem. Tos atpazīst katrs tirgotājs un antikvārs. Priekšmeti, kas iznirst atkal un atkal. Kādam citam, kurš nav tirgotājs, tas varbūt nemaz nebūt priekšmets. Tā varētu būt pilsēta, krāsa, diennakts laiks. Nagla, aiz kuras var aizķerties tavs liktenis.”
“Sakarības varēja pētīt gadiem ilgi un tomēr neizprast nekad – tur bija viens un tas pats, lietas, kas sastopas, lietas, kas sabrūk, laika cilpa, mana māte stāv ārā pie muzeja, kamēr laiks sāk ņirbēt un gaisma kļūst savāda, nenoteiktība, kas balansē uz neizmērojama gaišuma robežas. Nejauša iespēja, kas varētu visu mainīt – vai arī ne.”
“… un domāju par Hobija teikto: skaistums maina realitātes šķiedrojumu. Un es joprojām domāju arī par konvencionālāku patiesību: proti, ka tiekšanās pēc tīra skaistuma ir slazds, ātrgaitas šoseja uz rūgtumu un bēdām. Skaistums ir jāsalaulā ar kaut ko jēgpilnāku. “
“Runa ir nevis par ārējo šķitumu, bet gan par iekšējo nozīmi. Par diženumu pasaulē, bet ne par pasaules diženumu: par diženumu, ko pasaule nesaprot. Par pirmo skatienu uz tīru citādību, kuras klātbūtnē tu uzziedi un ziedi, un ziedi.”
iedvesmas pieturpunkti nr.230 Šoreiz ieteikšu smieklus! V.Zismans “Ceļvedis orķestra pasaulē un tās pažobelēs”. Sen nebiju lasījusi kaut ko tādu, kur gandrīz katrā lappusē iespēja izlauzties spurdzieniem, nepieklājīgi apšļakstot grāmatu :D Bet ne tikai smiekli, diezgan informatīvi mūziku nepārzinošam cilvēkam. Turpmāk skats uz orķestriem, mūziķiem, diriģentiem nekad vairs nebūs tāds kā agrāk :)
iedvesmas pieturpunkti nr.220 Grāmata, kuru gribas citēt un citēt – HENRIJS DEIVIDS TORO “Voldena jeb Dzīve mežā”. Es mīlu atstāt platas malas uz savas dzīves lappusēm – tas teikums ir tik … ♥
“Pirmo vasaru es grāmatas nelasīju; es kaplēju pupas. Bet bieži vien es darīju vēl ko labāku. Bija reizes, kad es nevarēju atļauties upurēt mirkļa krāšņumu nekādam prāta vai roku darbam. Es mīlu atstāt platas malas uz savas dzīves lappusēm. Reizumis vasaras rītos pēc ierastās peldes dīķī es no ausmas līdz dienvidum nosēdēju saulītē uz savas mājas sliekšņa starp priedēm, riekstkokiem un sumahiem, iegrimis sapņainās pārdomās, netraucētā vienatnē un klusumā, kamēr putni dziedāja vai bez trokšņa lidinājās cauri mājai, līdz saules stari, iespīdēdami rietumu logā, vai kāda ceļinieka ratu rīboņa uz attālā lielceļa atgādināja man par laika ritumu. Šādās reizēs es augu tāpat kā naktīs aug kukurūza, un tas man nozīmēja daudz vairāk nekā jebkurš fizisks darbs. Šīs stundas netika atmērītas no manas dzīves, gluži pretēji – tās tika dāvātas virs man atvēlētā laika.”
iedvesmas pieturpunkti nr.205 Manuels Vilass “Prieks”. Kādu laiku atpakaļ stāstīju par Vilasa grāmatu “Ordesa”. Te vēl viena tādā pat stilā un noskaņā.
„Īstenībā te nekādas pludmales nav, ir tikai krastmala, nezināma vieta, kur ieradusies jūra un nav neviena, kas to sagaidītu. Pludmales ir vietas, kur cilvēki sagaida jūru. Pludmalēs jūras droši vien jūtas vai nu aplaimotas, vai zaudējušas cerības. Jūra, uz kuru skatos pa viesnīcas logu, nonāk līdz sauszemei, un tur neviena nav. Arī mana dzīve ir kā jūra, kas ierodas kādā vietā, kur neviena nav. Šī apziņa, šī vieta – tagad zinu, ka vienmēr esmu tās meklējis. Vēlējos kādreiz ieraudzīt sevi tā, lai neviena un nekā nebūtu klāt.”
„Es tuvojos galvenajai tēmai šajā grāmatā, ko rakstu, cik labi vien varu. Nevēlos zaudēt nevienu dienu, ko esmu nodzīvojis šajā pasaulē, kuras būtība ir svētums. Kurš nozaga pasaulei svētumu? Kāds mums to ir nozadzis, un šī zādzība ir notikusi nesen. Svētums? Nepiedienīgs vārds. Ir kāds cits: skaistums. Es vienmēr jaucu vārdus. Bet, ja tu visiem spēkiem centies ieskatīties viņpus skaistuma, tad kādā vārdā tu to nosauksi? Un vēl ir jāņem vērā, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības slāpt pēc kāda labuma, ko sagādātu pārdabiska daba.”
iedvesmas pieturpunkti nr.196 Paskāls Mersjē “Vārdu svars“. Grāmata ar Lielo burtu! Ir grāmatas, kur ir notikumi, un ir grāmatas, kas rada notikumu tevī pašā. Izpleš tavu iekšpusi, paver kaut ko plašāk. Bet tas nav paplašinājums ar zināšanu, tu nepaliec gudrāks ar faktiem vai citu pieredzi. Tas plašums ir kaut kas vēl nepieredzēts sevī, it kā pats sevī vislaik būtu dzīvojis istabā un tad pēkšņi sevī izgājis ārā un atklājis, ka tur vēl ir vesela pasaule un plaušas piepildās ar svaigu gaisu, piepildās ar svaigu tevi pašu!
Glezna – dāvana mediķim – medniekam. Izcilajam profesoram Andrejam Pavāram dāvana no slimnīcas darbiniekiem. Vienā bildē visas trīs profesora dzīves pamatlietas – slimnīca (medicīna), mežs (medības) un grāmata (aizrautīgs lasītājs).
SLIMNĪCA – ķermeņa medicīna, GRĀMATA – prāta medicīna, MEŽS – dvēseles medicīna.
iedvesmas pieturpunkti nr.178 Manuels Vilass “Ordesa”. Autobiogrāfiska grāmata, kas kāpj ārā no jebkāda žanra. Dzejiska, filozofiska, biogrāfiska utt. Par cilvēka īslaicīgumu. Par būšanu šeit un par nebūšanu. Grāmatu nelasīt tiem, kam vajag secīgu sižetu un notikumus, lasīt tiem, kam vajag dvēseles pārdzīvojumu. Un tiem otrajiem pēc grāmatas izlasīšanas gribēsies aizbraukt uz Ordesu. Katram uz savu.
“Mani vairs neapmierina neviena cilvēka klātbūtne. Es mīlu cilvēkus, bet man nepatīk atrasties kopā ar tiem. Man šķiet, ka esmu atklājis Rahmas zvaigznāju. Man šķiet, ka esmu sapratis: vientulība ir matērijas un fizikas likums, likums, kas paģēr mīlestību. Tas ir kalnu likums. Ordesas likums. Migla pār virsotnēm. Kalni.”
“Varbūt tā arī ir personības augstākā pakāpe: sasniegt brīdi, kad tev visa pietiek: ja tu sarīko svinības, ierodas viens ārkārtīgi svarīgs viesis, un šis viesis esi tu; ja stājies laulībā, esi neprātīgi iemīlējies otrā pusītē, jo šī otra pusīte esi tu; ja nomirsti un augšāmcelies, un ieraugi Dievu, tavs apstulbums ir vienreizīgs, jo tu redzi savu seju.”
“Rakstnieks Alehandro Gandara nesen man teica, ka šķiršanās brūces piededzināšanai vajadzīgi pieci gadi. Manuprāt, viņam taisnība: tie ir pieci gadi. Man jo sevišķi sāpīga bija maiguma sairšana pīšļos. Prātā nāk bijušās sievas kādreiz sacītie vārdi, tik pilni sirsnības. Tad es sapratu, ka attiecību nāve īstenībā ir kādas slepenas valodas nāve. Mirstošas attiecības aizsāk kādas valodas izmiršanu. Kādā ierakstā Facebook rakstnieks Žordi Karrions teica: “Katrs iemīlējies pāris, kas bieži satiekas, kopā dzīvo un mīlējas, rada valodu, kas pieder vienīgi viņiem. Tā ir valoda privātai lietošanai, tajā mudž neoloģismi, kropļojumi, semantiski lauki un apslēptas nozīmes; tā ir valoda tikai diviem runātājiem. Kad pāris šķiras, šī valoda sāk sairt. Tā sairst pavisam, kad abi atrod citus.”
iedvesmas pieturpunkti nr. 177 Italo Kalvīno “Palomars”. Jau esmu rakstījusi par Kalvīno. Vēl viens itālis, kurš ar saviem tekstiem mani ir pievācis sev :) Tik pazīstama man sajūta, kad skaties jūrā un mēģini atšķirt viļņus, vai pļavā ieskatīties katrā lapiņā, katrā smilgā. Tas pasaules smalkums, ko vairums uztver kā pašsaprotamu. Tā jēga, kāpēc ir zvaigznes. Putni. Un cilvēks – te ir, te nav.
“Kad iestājas skaista, zvaigžņota nakts: Palomara kungs saka: – Man vajagiet skatīties zvaigznes. – Tieši tā viņš saka: – Vajag, – jo necieš izšķērdību un uzskata, ka būtu izšķērdīgi un nepareizi atstāt bez ievērības visu to lērumu zvaigžņu, kas viņam tiek piedāvāts. “
“Palomara peldošais es ir iegrimis sašķeltā pasaulē, spēku lauku krustojumos, vektoru diagrammās, staru kūļos, kas satiekas, šķiras, lūst. Bet viņā pašā saglabājas punkts, kur viss pastāv citādi, tāds kā mezgls, sabiezējums, sablīvējums: sajūta, ka esi šeit, bet varētu arī nebūt šajā pasaulē, kura varētu arī nebūt, bet tomēr ir.”
“Cilvēks, piemēram, jau briedumā izlasa viņam nozīmīgu grāmatu, kas liek iesaukties: “Kā gan es varēju dzīvot, iekams nebiju to izlasījis!” vai arī “Cik žēl, ka es to neizlasīju jaunībā!” Nu, lūk, šādiem apgalvojumiem nav daudz jēgas, sevišķi jau otrajam, jo, sākot no brīža, kad cilvēks grāmatu ir lasījis, un nav svarīgi, vai viņš to izlasījis agrāk vai vēlāk, jo tagad arī dzīvi pirms šīs grāmatas lasīšanas ietekmē un iezīmē tās izlasīšana.”
iedvesmas pieturpunkti Nr.164 K.Sentklēras grāmata “Krāsu slepenā dzīve”. Grāmata krāsu un faktu mīļotājiem! Apraksti, stāsti par krāsu toņiem, kā tie radušies, kā ieguvuši savus nosaukumus un dažādas interesantas nianses krāsu vēsturē. Grāmata sadalīta pa krāsu grupām – violetās krāsas toņi un nokrāsas (feniķiešu purpurs, orseīns, madženta, moveīns, heliotrops, violetais), zilās krāsas toņi (ultramarīns, kobalts, indigo, Berlīnes zilais, ēģiptiešu zilais, mēļais, elektrozilais, cerulīns), zaļās, baltās, oranžās u.c. Lappušu malas iekrāsotas attiecīgā tonī. Ļoti interesanta un bagāta grāmata! “Gaisma ir krāsa, bet ēna – tās neesamība”. Sākumā ļoti saprotami izstāstīts par krāsu kā tādu. Krāsa ir gaismas enerģija, kas uz dažādām virsmās dažādi atstarojas un dažādi absorbējas, pašai virsmai nav krāsas. Baltā ir visu krāsu sajaukums, melnā – krāsas neesamība.
iedvesmas pieturpunkti nr.171 Nina George “Dienvidgaismas”. Pati skaistākā grāmata, ko esmu lasījusi. Tā smaržo! Smaržo pēc visa, ko mīlu. Grāmata, ko izjūtu un sajūtu kā sevi pašu.
“Jo vienmēr, kad Fransē redzēja Marī Žannu, viņa krūtīs atvērās mazs avotiņš, kas smējās. Tas priecīgi guldzēja, un viņa sirds bija kā iemērkta šampanietī.”
“Un tā Kolete devās projām no Montelimāras, lai izdibinātu, kā tas ir – pacelt galvu, dzīvot vienai ar grāmatām un nevienu citu, kaut arī viņa juta sevī to izsalkumu būt kādam par pasauli, kādam, kurš šo pasauli uztver, mīl un ļaujas tās spozmei kā madame pati. Un madame Kolete Brijāna tieši tāda bija: spoža.”
“No tāda skatupunkta grāmatas bija pēdējā senā maģija; caur tām noklusētās realitātes tapa redzamas. Tās pārveidoja lasošos, transformēja, atvēra viņiem durvis uz svešu galvu, uz kādu citu ķermeni pat tad, ja tas jau pirms gadsimtiem bija miris. Lasošie izpētīja svešu atmiņu, sapņoja kāda cita sapņus, staigāja apkārt ķermenī, kas nebija viņu pašu, juta, ko grūtībās, izmisumā un kaislē izjuta svešinieki, apceļoja zemes , pagājušus laikus, paralēlās pasaules, neizkustoties no vietas, piepeši kļuva veci vai atkal jauni vai mainīja dzimumu, mainīja ādas krāsu. … Grāmatas kādu padara par ceļotāju laikā, tēlu pārveidotāju, ķermeņu mijēju, domu lasītāju un nemirstīgo; tātad grāmatas ir pēdējā atlikusī lielā mūslaiku alķīmija.”
“Tomēr arī viņš nevarēja aizkavēt brīdi, kad viesi kļuva nemierīgi šajā mierā. Nepietika ar viesiem uzbūvētu peldbaseinu. Ierīkotu vīna pagrabu. Nepietika ar to, ka viņus apņēma desmitiem putnu sugu, kuras tie nepazina, – pūču kliedzieni naktī, apodziņi-, tauriņi, un lapsas, lavandas un soliņi zem olīvkoka. Ko gan bija iespējams darīt, lai viņus apturētu, panāktu, lai viņi šeit spēj izturēt paši sevi, šajā skaistumā, kas cilvēkiem bieži vien parādīja, cik tālu viņš ir no dzīves skaistuma?”
“Kā bija sacījis Žans Finkelkrauts, petitpa jaunais copain: „Tieši tā ir jālasa – kā taurenim. Lidinoties pavisam bez plāna, tas atklāj sev nezināmas paradīzes krāšņumu. Neklausies savās skolotājās, kas būtu jālasa un kas nē. Nekad neesi augstprātīga pret kāda noteikta veida grāmatām, esi taurenis!”
“Žanam bija tā dziļā mulsinošā sajūta, ka pie Sēnas viņam tiek nokrāpta dzīve. Kad viņš brauca metro, kad gāja pa trotuāriem un akmeņi viņu nošķīra no zāles un zemes un no smaržas un visa Parīze bija kļuvusi tik strauja, tik skaļa, tik svarīga pati sev: kas viss tagad ir a la mode, vajadzīgs, trendīgs, kas ir tas jaunais, vēl jaunākais, tas visjaunākais laiks? Un, kopš de Gollu bija nomainījis Pompidū un tad jau arī nāve, Žanu tik un tā nepameta sajūta, ka viņš vairs nav savās mājās. Finekelkrauts bija ilgojies pēc la France profande, pēc mazliet romantizētās, ierastā pieticībā vadītās lauku dzīves tālu prom no steidzīgā laika. Senajā Provansā, kur gaisma un zilgme mierināja no ziemeļu aukstās gaismas sāpošās acis, Un par to viņš gribēja rakstīt, tā sakot, dot iespēju nācijai atvilkt elpu ar savu darbu „Aizmirstā klātbūtne”, tā viņš to sauktu.”
“Vai zināt, ka es braucu pie jūras, kad nesaprotu, kā rīkoties tālāk? Jūra ir tik intensīva un pilnīga, tā nekad nav neizlēmīga. Un varbūt mums visiem biežāk būtu jābrauc pie jūras. Lai sevi vispirms pazaudētu un tad atkal atrastu.”
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Tik daudz ir lasīts un dzirdēts par “šeit un tagad”, bet man šķiet, ka J.Rubeņa grāmatā “Starp divām bezgalībām” ir labākais “šeit un tagad” formulējums par vertikālo kustību mūsu ierastās horizonālās kustības vietā.
“Būt šeit un tagad. Mūsu prāts parasti uzturas vai nu pagātnē, vai nākotnē. Pārbaudi pats! Domājot mēs gandrīz vienmēr vai nu atceramies pagātni, vai fantazējam par nākotni. Prāts nespēj uzturēties tagadnē, jo tagadne ir ekstrēmi šaura robežlīnija, tai nav telpas. Mēs varam būt tagadnē, bet nevaram “domāt par tagadni”. Kad nedomājot ļaujam sev atrasties šajā mirklī, iespējams, mūsos pirmo reizi sākas patiesi garīgs process. Atveras jauna dimensija – apzināšanās, kas nav domāšana. Daži cilvēki uzskata, ka apzināšanās ir domāšana par apzināšanos, taču patiesībā apzināšanās ir esamības lauka sajušana. Apzināšanās ir mirklis, kurā vairs nenotiek parastā horizontālās uztveres streipuļošana uz priekšu un atpakaļ – pagātnē, nākotnē vai fantāzijā -, bet sākas jauna, vertikāla kustība. Vienalga, vai raksturojam to kā virzību dziļumā vai augstumā, tas ir mirklis, kad atrodamies tik šaurā vietā, ka tajā nav vietas nevienai pašai domai. Mēs varam tikai būt” / J.Rubenis “Starp divām bezgalībām”/
iedvesmas pieturpunkti nr.159 Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”. Grāmata tiem, kas palaikam pieķer sevi pie domas “Kā būtu, ja būtu”. Vai pieķer sevi nožēlās – būtu darījis labāk to, izvēlējies to kaut ko citu utt. Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā un skaidrībā. Gandrīz vai tāda pasaciņveidīga vienkāršība, bet ar milzīgu filozofisku jaudu. Kā tāds kliedzošas dvēseles veldzējums, kas dod mieru, atbildes, jēgu esamībai – tādai, kā tā ir. Iedvesmojoša. Iesaku.
„Gribēt” ir interesants vārds, – viņa domīgi sacīja. – Tas nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Reizēm, kad aizpildām šo trūkumu ar kaut ko citu, sākotnējā gribēšana pilnībā izzūd. Varbūt tavu problēmu drīzāk rada tas, kā pietrūkst, nevis tas, ko tu gribi.”
“Dzīve ir savāda, – Nora teica. – Un mēs to savādi uztveram. Kā vienvirziena taisni. Bet tā aina, kuru mēs redzam, nav kopējā aina. Jo dzīvi veido ne vien tas, ko mēs darām, bet arī tas, ko nedarām. Un ikviens brīdis mūsu dzīvē ir … pagrieziena brīdis.”
“Mēs zinām, tikai to, ko uztveram. Viss, ko piedzīvojam, iznākumā ir tikai mūsu uztvere par notikušo. „Svarīgs nav tas, uz ko skaties; svarīgs ir tas, ko redzi.””
iedvesmas pieturpunkti nr.158 D.Ouensas grāmata “Kur vēži dzied”. Uzreiz nebiju droša, ka pierakstīšu par šo grāmatu, bet nākās, grāmatas skati kā filma tinās galvā. Tur ir viss – labs stāsts, mīlestība, slepkavības izmeklēšana, visādu veidu attiecības, taču kā jau arī anotācijā teikts – grāmata ir oda dabai. Putni gliemežvāki, no kokiem kā aizkari slīgstošā spāņu sūna, māršas, dumbrāji, viss tik dzīvs, ka lasot var sajust jūras gaisu, purva klusumu, miglas tīšanos smilgās, putnu spārnu švīkstus un niedru šalkošanu vējā. Amerikas dienvidu štatos ir tādas pludmales, kur tik daudz vāku gliemežvāku un tie ir lieli, ka skalojoties okeāna krastā šķiet, ka zvana tūkstošiem smalku zvaniņu kā vēja stabules. Man likās, ka tādām jābūt enģeļu balsīm – tik trauslām, skanīgām un smalkām. Lasot “Vēžus” es atkal dzirdēju šo gliemežvāku mūziku.
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”. Viena no retajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi par kara laiku. Ilgi nevarēju saņemties, jo kara tēma man ir tabu, bet grāmata neļāva sevi aizmirst un prasīt prasījās pēc izlasīšanas. Bet pats karš ir minimāli, aprakstīti ir cilvēki. Paralēli stāsti – viens par aklu meitenīti, kurai tētis uztaisa koka miniatūru pilsētas modeli, lai viņa iemācītos pilsētu un, arī akla būdama, varētu dzīvot patstāvīgi, un otrs stāsts par puisi, kurš jau sešos gados ir radiotehnikas ģēnijs. Viņu ceļi krustojās uz vienu dienu. Dziļa grāmata, atvars, kas ievelk, aizkustina, saskumdina un atstāj pēdas.
„Protams, bērni, smadzenes atrodas pilnīgā tumsā, balss stāsta. Tās peld caurspīdīgā šķidrumā galvaskausa iekšienē, kur nekad neiekļūst gaisma. Taču pasaule, kuru tās uzceļ prātā, ir gaiša. Tā ir pilna ar krāsām un kustību. Kā, bērni, smadzenes, dzīvodamas bez gaismas stariņa, uzbūvē mums pasauli, kas staro gaismā?”
iedvesmas pieturpunkti nr.148 Sandro Veronēzi “Kolibri”. Pat nezinu, ar ko lai sāk. Grāmata vistiešākajā nozīmē – iedvesmotāja. Vairākas dienas man galvā skanēja dziesmas un veidojās dzeja. Nepiepūloties, nedomājot – vēlās ārā no kaut kurienes vārdi dzejā.
Pirmā sajūta bija, ka grāmata ievelk sevī kā zemūdenī, dziļumā starp ūdensrožu kātiem, kur tu pinies noslēpumainā pustumsā un nesaproti, kas ir kas, un tad no augšas caur lapām iespīd gaismas stars, kas izgaismo un dara mākslinieciskas pat bailes un sāpes. Otrā sajūta – grāmata ir milzīga tumša telpa (to cilvēku dzīve, kuri apdzīvo grāmatu) un ik palaikam ieslēdzas prožektors, kas izgaismo līdz vissmalkākajām niansēm mirkļus cilvēku dzīvē. Prožektors izgaismo te un tur pilnīgi haotiskā veidā, nekādas hronoloģijas, mirklis te un mirklis tur. Izgaismo tik asi, ka aizraujas elpa no neaizplīvurotām sāpēm, no ilgām, no nenotikušas mīlestības.
“Es nesen biju atgriezusies Parīzē no Bolgeri, bija septembris, un, kā jau katru septembri, biju spēcīgā Tavā iespaidā., vēl nebiju attapusies no absurdajām tai nolādētā vietā pavadītajām dienām, tik pilnām ar Tevi un Tevis tik tukšām...”
“…Mums ir vesela dzīve, ko NEdzīvot kopā… izbāžņos pārvērstas mūsu jūtas. Nepiegādāta prece, nokliegsies misiņa eņģelis – desmit kastes ar dzīvēm, tām iespējamām…”
iedvesmas pieturpunkti nr.147 Nu ko – te ir vēl viens labumiņš! Silvijas Brices “Baigās piezīmes”. Izteicieni kā končiņas! Visa grāmata kā konču tūta! mmmmm :) Silvija Brice ir tulkotāja, kuras vārds jau pats par sevi ir kvalitātes zīme. Šī grāmata ir tulkotājas piezīmes par tekstiem, par ceļošanu, par jūru un “viskō” :) Garšīgi teksti!!!
iedvesmas pieturpunkti nr.146 Ta-dā! Studijā ienāk šedevrs! Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Grāmatas vāks pats jau ir stāsts. Tāda cilvēku analīze, tik skaidrs skats uz cilvēku domāšanu, rīcības motīviem, tik neslēpti izpreparētas sajūtas. Maz notikumi, ja kādam tos vajag. Viena no sajūsminošajām lietām – šīs grāmatas galvenais varonis lasa mirušai sievai adresētu vēstuli, kuru rakstījis Veronēzi cita romāna galvenais varonis, bet grāmatas nav nekā saistītas (tikko lasīju Veronēzi romānu “Pagātnes spēks” kur galvenais varonis ir bērnu grāmatu rakstnieks, arī laba, bet ne tik laba kā “haoss””). Man patīk tādas nejaušas grāmatu sasaistes.
„…nekaitīgajā veidā, kādā prātu zaudē cilvēki, kuri sākumā tic, ka mīl viens otru, bet pēc tam atklāj, ka tā tomēr nav taisnība, ka tā nekad nav bijusi taisnība, ka tā bijusi tikai serotanīna koncentrācija kādā kritiskā viņu dzīves momentā…”
„…mēs esam tikai negadījumi, kas gaida, kad varēs atgadīties …”
„Nē, Pjetro. Neviens cilvēkam nevar likt justies labi, ja šis labums jau nav iekšā viņā pašā. To es esmu sapratusi.”
iedvesmas pieturpunkti nr.144 Murakami “Kafka liedagā” . “Reizēm liktenis līdzinās smilšu vētrai, kas nemitīgi maina virzienu. Lai izvairītos no tās, tu dodies uz citu pusi. Tajā brīdī arī smilšu vētra maina virzienu tāpat kā tu. Tā notiek nez cik reižu: tu mirkli pirms rītausmas dejo savādu deju, kura beidzas ar nāvi. Tā mainās. Kāpēc? Tāpēc, ka šī smilšu vētra nav kaut kas, atpūsts no tālienes. Tā esi tu pats. Kaut kas tevī pašā. Tāpēc tev nekas cits neatliek kā nepretoties tai . Ej tajā iekšā, aizver acis, aizspied ausis, lai tajās neiekļūst smiltis, un ej uz priekšu soli pa solim. Tur iekšā nebūs ne saules, ne mēness, ne debespušu, un reizēm tur nebūs pat laika. Tikai augstu gaisā dejos smalkas smiltis kā sabirzuši kauli. Jāiztēlojas tāda vētra. Kad šī vētra būs beigusies, tu pats nesapratīsi, kā tiki tai cauri, kā izdevās izdzīvot. Tu pat nespēsi saprast, vai tā tik tiešām ir aiz muguras. Skaidrs būs tikai viens. Tu, tagad no vētras iznākušais, vairs nebūsi tas pats, kas iegāja tajā iekšā. Un tieši tur ir smilšu vētras jēga”
“Man tā sāka likties, kad tikko biju ar tevi iepazinies. Tu kaut ko ārkārtīgi meklē un vienlaikus arī bēdz no tā, cik spēdams. Tevī ir kaut kas tāds, kas liek tā domāt”.
“Mēs visi nemitīgi zaudējam kaut ko sev svarīgu, – viņš saka, kad telefons mitējies zvanīt. – Svarīgus gadījumus, svarīgas iespējamības, neatkārtojamas emocijas. Tā ir viena no dzīves jēgām. Bet mums galvā, es tā iedomājos, ka galvā, ir maza istaba, kur mēs šīs atmiņas glabājam. Kā bibliotēkas krātuve. Lai mēs saprastu paši savu sirdi, mums visu laiku jāpievieno jaunas kataloga kartītes. Tā jāuzkopj, jāvēdina, jānomaina vāzēs ūdens.”
“Laiks kā smags, daudznozīmīgs sapnis noliecas pār tevi. Tu virzies uz priekšu, lai tiktu cauri. Tev no tā neizbēgt, pat ja aizbēgsi līdz pasaules malai. Bet tik un tā – tev ir jāiet līdz pasaules malai. Ir kaut kas tāds, ko nespēsi izdarīt, ja nebūsi aizgājis līdz pasaules malai”
iedvesmas pieturpunkti nr.136 Nesen sanāca saruna par dažādiem autoriem, nācās piefiksēt, ka man ir diezgan daudz iemīļotu autoru, Alesandro Bariko ir pirmajā vietā joprojām, bet tāpat man mīļi ir spāņu Havjērs Mariass, K.R.Safons, franču M.Fermīns, Anna Gavalda, Kristofs Onodibio, itāļu – Umberto Eko, lietuviešu – Ivanauskaite, vācu H.Hese, šveicietis Paskāls Mersjē, dāņu P.Hēgs un arī japāņu Haruki Murakami. Nesen izlasīju jaunāko Murakami “Nogalēt Komandoru” 1.grāmata “Idejas parādīšanās”, 2.grāmata “Gaistošā metafora”. Komandors uzreiz man kļuva par iemīļotāko no visiem “murakami”. Tik pilnīgs, tik “biezs” – tādā nozīmē, ka tik daudz garšu, tik daudz saastāvdaļu, nav pliekans un plakans teksts, bet tik daudznozīmīgs, tik reljefains. Neesmu vēl atradusi piemērotāko vārdu apzīmēšanai. Pat nodaļu nosaukumi TĀDI, un katrs no tiem iemitinājies kaut kur nodaļas tekstā un atklājas tikai pamazām. Murakami nevar lasīt tie, kam gribas standarta rāmjos kaut ko ieliekamu, lasot Murakami jābūt gatavam jebkam, arī iekrišanai Alises truša alā, jāpieļauj realitātes bīdīšana dažādos virzienos un tieši tas pamatīgi kustina smadzenes. Droši vien mani uzrunāja arī galvenais varonis – gleznotājs, krāsu likšana uz audekla aprakstīta tik sajūtami gan smaržā, gan faktūrā, ka gribas celties un iet pie molberta pagleznot vai vismaz pajaukt iedomātos toņus.
„Viņa gleznās brīnišķīgs bija tieši šis tukšums. Varbūt tas izklausīsies paradoksāli, bet bija arī neuzgleznotā daļa. Viņam izdevās ļoti uzkrītoši parādīt ar šīm neuzgleznotajām daļām to, ko viņš bija vēlējies uzgleznot.”
„Man aizvien paticis šis brīdis, kad pētu balto audeklu, uz kura vēl nekas nav uzgleznots. To es pavisam privāti esmu iesaucis par „audekla dzen” meditāciju. Kaut arī uz audekla vēl nekas nav uzgleznots, tas tomēr nav tukšs. Šajā pilnīgi baltajā gleznā nemanāmi slēpjas uzgleznojamais tēls. Ja ieskatos ciešāk, parādās vairākas iespējamības, kas beidzot saplūst vienā uzvedinājumā par to, kā man turpināt. Es ļoti mīlu šo brīdi. Esības un neesības saplūšanas brīdi.”
„Atbilstoši loģikai, jā, – Komandors piekrita. – Tomēr tas nu būtu pārlieku loģiski. Īstenībā tā nav īstenība. Cilvēki var domāt, ka pārstāj par kaut ko domāt, taču patiesībā viņi nevar nedomāt. Ja ir tāda doma – pārstāt par kaut kodomāt, tad šīs domas ietvarā atkal domā par kaut ko. Lai pārstātu par kaut ko domāt, dabiski, ir jādomā par pārstāšanu domāt.”
iedvesmas pieturpunkti nr.124 Labai grāmatai ar vienu ierakstu nepietiek :) Vēl drusku par G.Bradena “Dievišķā matrice”. Teksts ir tik saprotamā valodā, tik atbilstošs manai pašreizējai uztverei, ka lasot burtiski jūtu kā strāvas triecienus smadzenēs, kas noskalda neskaidro, atbild uz jautājumiem, burtiski atšķeļ veselu kārtu nevajadzīgu iesīkstējušu nosēdumu smadzenēs, atbrīvo galvā piekļuvi kaut kam svaigam. Lasu par DNS pētījumiem – tika veikts eksperiments- paņemot kāda cilvēka šūnas (DNS) un noliekot atsevišķi pieslēdzot mēraparātiem. Uz cilvēku iedarbojās, izraisot viņā dažādas emocionālas reakcijas, atdalītais DNS turpināja reaģēt līdzi cilvēka emocijām, turklāt absolūti vienlaicīgi un atkārtojot eksperimentu kilometra un 100 kilometru attālumā rezulāts bija tieši tāds pats. Un tagad izlasi citātu:
“Ikdienā lielākā daļa no mums saskaras ar dučiem un reizēm pat simtiem citu cilvēku, un bieži šis kontakts ir fizisks. Ikreiz, kad pieskaramies citam cilvēkam, kaut vai vienkārši sarokojoties, šī cilvēka DNS paliek pie mums ādas šūnu veidā, kas saglabājas uz mūsu ādas pēc pieskāriena. Tajā pašā laikā dažas mūsu šūnas paliek pie otra cilvēka. Vai tas nozīmē, ka paliekam saistīti ar tiem, kuriem pieskaramies, tik ilgi, kamēr DNS šūnās ir dzīva? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša – izrādās, ka šāda saikne pastāv.” /G.Bradens Dievišķā matrice”/
Nākas aizdomāties, ko mēs ikdienā nesam sev līdzi, vai ne? :) Nav nekāds brīnums, ka tuvinieki jūt viens otra emocijas, saprotas bez vārdiem un jūtas saistīti viens ar otru. Pieskaršanās man vienmēr bijis aktuāls jautājums (droši vien tā ir daudziem introvertajiem), es nevaru būt tuvumā kuram katram, nerunājot nemaz par fizisku kontaktu. Man patīk saprast lietas, atbildēt uz jautājumiem nevis vienkārši pieņemt – tā ir un viss. Tāpēc tik ļoti dievinu Bradena grāmatu, kurā var atrast tik daudz atbildes.
iedvesmas pieturpunkti nr.123 Ak, man ir jauna iemīlēšanās!!! – grāmata, ko atkal gribas turēt zem spilvena :) Gregs Bradens “Dievišķā matrice”. Atkal un atkal jādomā, cik maz mēs pazīstam pasauli, kurā dzīvojam. Kuļamies, ņemamies un tirgojamies ar savām emocijām, bet kas ar to visu notiek aizkulisēs? (citāts: “Pierādīts DNS izmaina vielu, no kā sastāv mūsu pasaule, un ka emocijas maina pašu DNS”) .
“Kad tulks pārtulkoja klostera priekšnieka atbildi, mani pārņēma stipras jūtas. “Jūs nekad neesat redzējuši mūsu lūgšanas”, viņš sacīja, “jo lūgšanu nav iespējams redzēt.” Sakārtodams smago vilnas apmetni zem kājām, klostera priekšnieks turpināja: “Jūs esat redzējuši to, ko mēs darām, lai radītu šo sajūtu savā ķermenī. Lūgšana ir sajūta!” Cik skaisti, es nodomāju. Un cik vienkārši! Gluži kā to parādījuši 20.gadsimtā veiktie eksperimenti, vielu, no kā sastāv mūsu realitāte, ietekmē cilvēku jūtas un emocijas – tā ir mūsu iekšējā valoda, kas izmaina atomus, elektronus un fotonus ārpasaulē. Tomēr tas attiecas ne tik daudz uz īstajiem vārdiem, ko izrunājam, kā uz sajūtu, ko tie mūsos rada. Emociju valoda runā ar visuma kvantu spēkiem … dievišķā matrice atpazīst sajūtas.” /G.Bradens Dievisķā matrice”/ #meklēt-saprast-zināt-pielietot
iedvesmas pieturpunkti nr.111 Par lasīšanu. Izlasīju teicienu – Visvairāk mēs mīlam grāmatas, kas atklāj mūsu domas, kuras paši nespējam noformulēt. Tik labs teikums! Tā ir! Tieši to es varu teikt arī par Bariko jaunāko grāmatu Spēle. Tas nav romāns, drīzāk apcerīga eseja par digitālās citpasaules ienākšanu soli pa solim, gandrīz kā vēstures pieraksts. Bariko pats saka tekstā, ka raksta tāpēc, lai pats saprastu un izprastu šīs pasaules pārmaiņas. Man tik noderīgi un galvu sakārtojoši likās – tieši kā kāds manā vietā ir noformulējis domas par šo jautājumu. Lasot Bariko man vienmēr ir sajūta “kā es mīlu šī cilvēka smadzenes, kas var uzburt tādas domas!”, un izrādās tas ir ne tikai par romāniem, bet arī par gandrīz vai tehnisku apcerējumu.
iedvesmas pieturpunkti nr.96 Sajūsminos, kad kādam no maniem mīļautoriem ir jauna grāmata. Bariko ir pirmajā vietā joprojām. Bariko es varu lasīt un lasīt, ēst viņa tekstu nekad nepārēdoties. Tā izvēlēti vārdi, tā savīti teikumi, tik pārsteidzošas domas. Neviens autors pasaulē nelīdzinās Bariko īpašai valodai. Viņš raksta tik piemēroti kaut kādai manai dziļākai iekšpusei, ka teksts burtiski ieslīd manī tik saprotams, tik precīzs, ka sit pa smadzenēm kā vārdu orgasms.
…“Un viņa vienmēr ir teikusi visu ko gudru arī par cilvēkiem, kuri dzīvo, reizēm arī par to, kā dzīvojam mēs. Varbūt es cerēju, ka viņa tagad no jauna atšķirs pasaules karti un parādīs, kur es esmu, – zināju, ka viņas žestos tādā gadījumā būtu gana daudz skaistuma, jo visā, ko viņa darīja, skaistums bija nenovēršams. Tieši tāpēc es viņai atbildēju, kad viņa man atrakstīja, piepeši uzradusies no neesamības, kurā bija pagaisusi”… /citāts no A.Bariko “Jaunā līgava” …
Iedvesmas pieturpunkti nr.94WHERE FOCUS GOES, ENERGY FLOWS. (Kur fokusējies, tur plūst tava enerģija). Pēdējā laikā lasītās grāmatas liek domāt aizvien vairāk par šo teikumu. (Pašlaik lasu R.D.Hamiltons “Vai dzīve ir iepriekš izplānota?”. Ļoti saprotami un vienkārši uzrakstīta). It kā labi zināma doma, bet ikdienā aizmirstas. Tu pievelc visu par ko domā. Tu pievelc visu – gan to, ko gribi, gan to, ko negribi. Ja domā par uzvaru – tava enerģija plūst uz uzvaru, ja domā par ienaidnieku – tava enerģija aiziet pie ienaidnieka. Ja domā par savu slimību – tu dod tai spēku. Par to, ko domā – to pievelc, tam dod savu spēku. Uz ko ieslēgsi savu starmeti, ko izgaismosi savā domu fokusā – tam atdosi savu enerģiju. Ieslēgsi šaubas – dosi spēku šaubām. Tavs fokuss ir kā bateriju uzlāde tam, uz ko fokusējas. Man dažreiz (gandrīz vienmēr :D) ir ļoti grūti atslēgt galvā iepinušās domas. Man vienmēr ir atvērušies kaudzēm folderīši uz ekrāna un visos es rakņājos reizē un tad brīnos, ka man sāp galva :D Tagad mēģinu ieviest uz ekrāna lielāku kārtību, aizvērt šaubu folderīšus, aizvērt tos, kas vienkārši tur virinās, aizvērt visu lieko un izgaismot tieši to, ko gribu.
iedvesmas pieturpunkti nr.89 Sen nebij gadījies uztrāpīties uz ĪPAŠĀS grāmatas. Ļoti nestandarta. Lorina Grofa “GAISMA un NIKNUMS”. Ja gribas standarta romāniņu – šo grāmatu nelasīt. Šajā ir vārdi, izteicieni, teikumi, kas paši par sevi māksla. Gribējās lasīt grāmatu divreiz – pirmoreiz sajūsminoties par valodu (apbrīnoju tulkotāju), ar pāris vārdiem laiks iegūst ātrumu un tad atkal sastindzināts. Kvadrātiekavu iestarpinājumi ar cita laika ievijumiem, vārdu izvēle kā tāda. Brīžiem kā dzeja. Otrreiz – pats stāsts. Stāstīts vispirms no VIŅA skatupunkta, pēc tam no VIŅAS. Cik savādāk viss ir no katra viedokļa, skatupunkta. Un tā mums katram. Droši vien arī dzīvē apkārt daudz notikumu, kurus netieši ietekmējam un paši par to nekad neuzzinam. Droši vien daudz arī kreizī domu cilvēku galvās, ko izraisa otra neapdomāts vārds, darbība, un pats izraisītājs pat ne drusku nenojauš kādu lavīnu cita smadzenēs nogrūdis :) Vai ne?
“…Viņš ilgojās pēc kaut kā vārdos neizteikta un jaudīga: pēc kā? Valkāt viņu kā drēbes. Iztēlojās sevi mūžam dzīvojam viņas siltumā…”
“…Saule atgāzās puszviļus. Klusums. Miers. Rudens beigas. Gaisā dzestrums kā brīdinājums.”
“… Viņš jau mīlēja smieklus, kurus viņa turēja sevī, smieklus, kurus neviens cits neieraudzīs…”
iedvesmas pieturpunkti nr.63 Robina Kellija grāmata “Hologrāfiskais cilvēks” – vēl viena mīļākā grāmata. Varētu pat teikt man ir divi grāmatu topi: 1) grāmatas sirdij 2) grāmatas prātam. Kellija grāmata ir otrajā topā pirmajā vietā pašlaik (šis tops ir ļoti mainīgs). Hologrāfiskais cilvēks atšķirībā no daudzām citām šāda satura grāmatām ir uzrakstīts salīdzinoši vienkārši un saprotami un tas ļoti palīdz, jo reizēm buroties caur dažādākajiem terminiem sanāk pazaudēt pašu domu. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.59 Godīgi sakot, ilgi nevarēju pieķerties G.Grasa grāmatai “Par beidzamību”, jo par beigām – visdažādākajos veidos visam. Taču tagad izlasot, saprotu, ka grāmata ir pilna ar pērlēm. Ar vārdu pērlēm, ar zemtekstu pērlēm, ar domu pērlēm. Tik daudz pateikt tik maz rindiņās. Kā haikās.
“UN TAD NĀCA KSAVIERS
Arī vakardienas orkānam, tāpat kā iepriekš citiem, bija savs vārds, lai tas, ierindots pie pārējiem, barotu statistiku, kalpotu zinātnei un apkopotu nodarītos zaudējumus.
Taču šoreiz- tā rakstīts manā kladē – postījumu bija mazāk, lai gan piekrastēs ūdens uzkāpa augstāk nekā sešdesmit otrajā, un tas atdzīvināja akcijas koncerniem, kuri par maksu iznomā sargeņģeļus un apdrošina visus mājiņbūvniekus pret aizvien stiprāk sašutušās dabas untumiem.” /G.Grass “Par beidzamību”/
iedvesmas pieturpunkti Nr.50 Pirms kāda laiciņa šeit rakstīju par grāmatu: “Ienirt” Tagad ir otra. Turpinājums. Kristofs Onodibio “Ticēt brīnumainajam”. Šis autors ir izcīnījis sev vietu uz mana pjedastāla – pirmo vietu kopā ar Alesandro Bariko. Parasti grāmatas pērku pēc izlasīšanas bibliotēkā, ar šo tā nebij – ieraugot grāmatnīcā – bij zibenīgs ķēriens :)
“Laikā, kad bijām atkarīgi no steidzamības, informācija vairs neinformēja. Ziņas pārāk ātri zaudēja aktualitāti …”
“Viņa nenovērsa skatienu no bibliotēkas. Es biju tāds pats. Šķita, ka vienīgais, kā saprast, ar kādu cilvēku ir darīšana, būtu izskatīt grāmatas, ko tas lasīja – vai bija izlicis apskatei, jo galvenais jau bija nodoms.”
iedvesmas pieturpunkti nr.48 Italo Klvīno “Neredzamās pilsētas” – īpaša grāmata. Kā dzeja.
“Un tas viss tāpēc, lai Marko Polo varētu izskaidrot vai iztēloties skaidrojam, vai otra iztēlē šķist skaidrojam, vai beidzot spēt izskaidrot sev pašam, ka tas, ko viņš meklē, vienmēr atrodas priekšā un arī tad, ja ir runa par pagātni, tā ir tāda pagātne, kas pakāpeniski pārvēršas, viņam dodoties aizvien tālāk, jo ceļotāja pagātne mainās atkarībā no paveiktā ceļa, – ne jau tuvā pagātne, tā, kurai katra aizejoša diena pievieno pa dienai, bet tālā pagātne. Katru jaunu pilsētu sasniedzis, ceļinieks tur atrod daļu savas pagātnes, ko domājās jau zaudējis: atsvešinātība, kas piemīt tam, kas tu vairs neesi, vai tam, kas tev vairs nepieder, tev uzglūn svešās un neiegūtās vietās”
iedvesmas pieturpunkti nr.44 Kristofs Onodibio “ienirt”. Grāmata, kuru pēc izlasīšanas, gribas nopirkt un nolikt blakus gultai. Ir tādas grāmatas, kuras pēc izlasīšanas man ilgu laiku gribas vēl paturēt blakus. Jau kādu gadu pie gultas dzīvojas Havjera Mariasa “Iemīlēšanās” (pārsteiguma dāvana man zem spilvena. paldies). “ienirt” ir grāmata, kas jālasa, pilnīgi ienirstot tajā, vislabāk – vienā elpas vilcienā. Par mīlestību, nu protams. Par mākslu. Par bailēm. Par rāmjiem. Par saprašanu. Par nesaprašanu. Par dzīvi, kas jāpiedzīvo. Mana grāmata. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.42 Pirms kāda laika pētot izdevniecības sadaļu “Drīzumā” ieraudzīju virsrakstu “Lasītājs vilcienā 6.27”, ieliku savā krājumā kā vēlamo “upuri” lasīšanai. Šodien bija tā priecīgā diena, kad bibliotēkā tiku pie grāmatas – pilnīgi jauna vēl bibliotēkas plauktos nepagulējuša eksemplāra. Melns samtains vāciņš, kas jāpaglauda (nav iespējams atturēties :D). Vienīgā bēdlieta – pārāk plāna. Bet par pašu grāmatu varu teikt, ka viena no pēdējā laika skaistākajām lasītajām grāmatām. Visnetipiskākais mīlasstāsts, kas sākas aiz grāmatas robežām. Visdīvainākie varoņi. Visdīvainākās darbības vietas. Manā gaumē.
iedvesmas pieturpunkti nr.40 “Varbūt tas ir viens no realitātes trūkumiem,” viņš sacīja. “Ka mums tā jāizskaistina arī brīžos, kad tā ir visskaistākā.” Viņš mirkli domāja, tad piebilda:
“Bet varbūt trūkums piemīt nevis realitātei, bet gan mums. Varbūt tieši mēs neuzdrošināmies ticēt tam, ka skaistums pastāv un pastāvēs?”
“Kā Grēta Garbo,” minēja Vīka kundze. “Visa pasaule apbrīno viņas nevainojamo profilu, bet viņa domā tikai par to, ka viņai ir lielas pēdas.”
Iedvesmas pieturpunkti Nr.33 Franču rakstnieka Selīna romāns “Ceļojums līdz nakts galam” – šī ir viena “traka” grāmata. Nezinu, vai varu ieteikt. Kaut gan varu ieteikt, bet ne visiem. Tāpat gāja ar lasīšanu – brīžiem gribējās likt nost, brīžiem neiespējami atrauties. Grāmata brīnišķīgā vāciņā, kura dēl vien gribas to turēt rokās un lasīt.
Pats teksts ir atskurbinoši tiešs, skaidrs kā dienasgaismas spuldze, kas izgaismo vissīkākās netīrās detaļas, neko nenotušējot miglainos aizplīvurotos zemtekstos. Selīns nerunā caur puķēm. Ļoti ļoti pārsteidzoši, ka tas sarakstīts 1932.gadā.
Katrā grāmatā man ir jāatrod varonis ar kuru vismaz daļēji varu asociēties un kurā dzīvot, Selīna varonis mani paņēm ar savu pacifismu, nespēju saprast un pieņemt karu, idiotisko kara bezjēdzību. Romāna valoda brīžiem nepanesami skarba, rupja, brīžiem uzjautrinoša, radoša un iedvesmojoša. Visa grāmata ir kā karuseļkalniņi no melna stindzinoša muklāja līdz filozofiskam baudas kalngalam. Apbrīnoju tulkotāju. Mani sajūsmina valodas jaunvārdi un dažādi valodas lietojumi, veidojumi, pārveidojumi. Piemēram, šajā tekstā: ar nepatīkamiem cilvēkiem pilns tramvajs tiek saukts par “traum-vajs” , daudz tādu sajūsminošu nianšu. Bet nelasiet tie, kam biedē cilvēka prāta melnā puse, depresija, utt., kam gribas lasīt tikai par saulīti – nelasiet šo.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.25 Balts. Jasmīnas Rezā lugā Art notikumi risinās ap baltu gleznu. Trakoti dārga glezna, balta ar baltām svītrām. Lugā tas vairāk ir kā katalizators attiecībām, bet man vislaik mudžinās pa galvu domas tieši par pašu balto darbu. Vai balts ir tikai balts? Manā uztverē balts ir vispilnākā krāsa, jebkura cita krāsa ierobežo vairāk, ar sajūtu, ar noskaņu, asociācijām, utt., bet baltais ļauj lidot.
Balts audekls pie sienas ir kā spogulis, kurā atspoguļojas tavas paša domas, bet tikai pie nosacījuma, ka tavas domas ir spējīgas lidot un tu esi gatavs redzēt to, kas darās tavā galvā.
Vēl viena asociācija ar balto man ir no Bariko darba “Okeāns jūra”, kur gleznotājs dienu no dienas glezno pie jūras, bet audekls joprojām ir balts, jo viņš GLEZNO JŪRU AR JŪRAS ŪDENI. Rezultātā top balts darbs ar knapi samanāmu sarkanu svēdriņu, kura rodas, kad gleznotājs ar otu pieskaras sievietes lūpām. Grāmatu lasīju pirms daudziem daudziem gadiem, bet grāmatas domas dzīvo ar mani katru dienu. Jā, jā es mīlu Bariko!
Iedvesmas pieturpunkti Nr.14 Esmu introverta. Ar ļoti augstu introvertuma procentu. “Par laimi” vai “diemžēl” – atkarīgs no situācijas. Agrāk ar to bija grūtāk sadzīvot, jo pasaulē joprojām valda uzskats, ka ekstravertais ir “normālāks”. Ļoti palīdzīga izrādījās, S.Keinas grāmata “Klusie ūdeņi. Introverto spēks ekstravertajā pasaulē”. Iesaku izlasīt. Introvertais ir uzmanīgs pret detaļām, niansēm, tas attiecas gan uz lietām, gan cilvēkiem, jūt, sajūt, pamana, piefiksē, bet nerunā vai runā maz. Introvertam apkārtējā vidē vajag maz stimulu, jo ārprātā daudz stimuli ir viņa iekšpusē, domās. Introverts var staigāt melnbalts un dzīvot pilnīgi baltā mājā, jo galvas iekšpusē viņam ir krāsu eksplozija. Introverts var nerunāt ar cilvēkiem, jo iekšpusē risina vismaz 10 sarunas ar sevi. Introverts ļoti labi jūtas ar kaķi. Introvertam uzdzen šausmas “small talk” – saviesīgas sarunas ne par ko. Introverts ir sajūsmā par sarunu biedru, ar kuru var risināt dziļas sarunas par lietu, kas viņu aizrauj. Joprojām vēl mācos sadzīvot ar savu introvertumu, mācos justies normāli nerunājot – neizlikties, ka obligāti ir kaut kas jāpasaka, mācos justies normāli neejot ciemos, bieži atsakoties no saviesīgiem pasākumiem. (Dažas reizes gadā var :)) Vēl man daudz jāmācās, lai sajustos patiešām labi. Grāmatas palīdz. Varbūt vari ieteikt man vēl kādu grāmatu par šo?
Iedvesmas pieturpunkti Nr.6 M.Sepas grāmata “Migrēna.Izlaušanās” – iesaku visiem migrēnas skartajiem un visiem, kam jādzīvo kopā ar šiem migrēnas “izraudzītajiem”. Līdz šim nebiju iedomājusies, ka par to iespējams uzrakstīt romānu, jā – pamacību grāmatas, veselības padomu grāmatas, dziedniecības grāmatas, bet romāns! Šur tur arī daži joki, smieklīgi. Bet kopumā sajūta, ka tevi saprot. Precīzi saprot. Paldies Fabula: https://fabula.im/lv/9789934539190-Migrena-Izlausanas-Maija-Sepa
Esmu aizrāvusies ar Milanu Kunderu. Kas ir labāks smagums vai vieglums? Kas ir labāk pacelties bezpiesaistes vieglumā vai izjust pilnu amplitūdu smaguma, sajūtot realitāti tādu, kā tā ir?
„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu. Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”
Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.
Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.
Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi – lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?
“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.”
“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”
“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”
…dvēseles sāpes, kuras palīdzi radīt pats, ir panesamas vieglāk nekā tādas, kas tevi vienkārši piemeklē…
…Sieviete, kura vienmēr meklēja skaidrību. Ne tāda veida skaidrību, kādu es pazinu no zinātnes, un arī ne šaha skaidrību. Bet gan tādu skaidrību, kas bija grūtāk notverama un biedēja mani ar savu netveramību. Viņa gribēja zināt, kāpēc cilvēki dara to, ko dara. Vai gan to negrib zināt ikviens? Jā, bet Marija gribēja precīzi zināt, kāpēc viņi to dara. Un kā jūtas, to darot.Precīzi kā jūtas. Par sevi viņa to gribēja zināt ne mazāk precīzi kā par pārējiem; viņa bija stūrgalvīga un neatlaidīga, ja runa bija par sevis saprašanu. Un tā es iepazinu saprašanas kaislību, kas sākumā lika visam – pat vislabāk pazīstamajam – izskatīties valdzinošākam un krāšņākam, lai beigu beigās iegrūstu mani nesapratnes tumsā, kuru bez Marijas priekšstata par skaidrību es nebūtu iepazinis.
„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”
.
.„gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”
.
„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”
„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”
„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”
„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”
Šie tēli iespiedās acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. /A.Bariko Stikla pilis
” – Kad jūs iepazināties, viņš pārrakstīja cilvēkus. Taisīja portretus.
– Gleznas?
– Nē. Viņš tos portretus rakstīja.
– Vai kaut kas tāds ir iespējams?
– Nē. Pareizāk, tas kļuva iespējams, kad viņš pasāka to darīt.
Vecais vīrs brīdi apdomājās. Tad teica, ka arī ar rokām amatnieciski izgatavotas spuldzes nepastāvēja, iekams viņš nebija sācis tās taisīt.
– Sākumā visi mani uzskatīja par jukušu, – viņš piebilda. Tad pastāstīja, ka pirmā viņa darbam noticējusi kāda grāfiene, kura savā mazajā viesistabā vēlējās gaismu, kas būtu precīzi tāda pati kā rītausmā.”
Alesadro Bariko “Misters Gvins”. Lieki piebilst, ka Bariko bija, ir un būs mans iemīļotākais rakstnieks. Itāļu rakstnieks.
Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī – ka te būtu te. Tā vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās. /Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi”/
Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies. Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir labs trenažierīts.
Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.
Svešvārdu vārdnīca: KULTS
–
Izcelsme – latīņu cultus ‘kopšana; godāšana, cienīšana’.
–
1. Būtnes vai cita objekta reliģiska pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; ar to saistītās izdarības vai ceremonijas.
–
2. Pārspīlēta kādas lietas, būtnes vai idejas uzskatīšana par visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana.
Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi , kad prāts pārspēj pats sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas – meklētājs – pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam – apgaismot.
“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”
Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.
… ar “mirkli” jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs “pirms” un “pēc” apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; … pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts…
… viņa šķiet viena no tiem cilvēkiem, kuru satikt nozīmē satikt sevi …
… Nemēģiniet palīdzēt tauriņam izrāpties no kūniņas, ja gadās atrast kādu tādā stadijā. Ja tā darīsiet, tauriņš būs pelēks. Piepūle, ko tauriņam prasa kūniņas atvēršana, apasiņo spārnus, piešķirot tiem krāsu un zīmējumu …
„Visu, ko jūs nesaprotat,” viņš mēdz atkārtot saviem stažieriem, „Visu, kas jums nedodas rokā vai sniedzas pāri jūsu saprašanai, pamēģiniet to uzzīmēt. Kaut vai slikti. Kaut vai pavirši. Ja gribam kaut ko uzzīmēt, esam spiesti palikt mierā, lai to novērotu, un novērot, – jūs redzēsiet – jau ir puse no saprašanas…”
… Tādu nejaušību nemaz nav. Ja tas, kuram kaut kas nepieciešams, atrod šo nepieciešamo, tad to ir sagādājusi nevis nejaušība, bet gan viņš pats, paša vēlme un nepieciešamība aizved viņu pie tā…
“Vārdi tevi piesien pie tevis paša.Patiesība ar vārdiem nav izstāstāma. Vārdi ir tikai Patiesības nomestā vecā āda jeb Patiesības līķis. Miroņa miesas nepavisam vairs nav tas, kas pirms dažiem mirkļiem dzīvojis. Patiesība ir dzīva. Katru acumirkli tā nepārtraukti pārvēršas, lai arī vienmēr – mūžīgi mūžos! – paliek tā pati. Patiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. Patiesība nevar piederēt nevienam. Cilvēki maldās, domādami, ka meklē Patiesību vai arī ka Patiesību atraduši. Īstenībā Patiesība meklē cilvēkus. Patiesība viņus atrod. Vai arī – neatrod. Patiesībai vajag daudz vietas. Ļoti plašu telpu. Ja cilvēks nav tukšs, ja viņš ir sevis paša pilns, pat atradusi viņu, Patiesība viņā nekad nespēs ieiet. Bet, arī nolaidusies cilvēkā, viņa tajā uz ilgu laiku nepaliek. Viņa uzkavējas tikai mirkli. Pēc tam viss jāsāk no jauna. Var likties, ka tas ir grūti. Bet tas nav ne grūti, ne viegli. Nelīdzēs nekādi pūliņi, bet arī kūtrums nav talkā nācējs. Nekas nav izskaidrojams. Viss ir noslēpums. ” /J.Ivanauskaite. Sapņiem līdzi/
Nepārstāstīšu anotāciju – to var izlasīt piem.te. Grāmata ir par Sievieti. Par Sievietēm. Par vecumu. Par to, ko nepamanām(vai drīzāk neapzināti neļaujam apziņā ienākt).Ragana automātiski asociējas ar negatīvo, bet aizvien vairāk sliecos uz viedokli, ka tapt nosauktai par raganu – ir kompliments. Ragana ir zinātāja. Ragana ir veca (ārēji varbūt arī jauna, bet ar „vecu” galvas iekšpusi), vecums ir gudrība, viedums. Viduslaikos dedzināja raganas – sievietes, kuras ZINĀJA. Zināja kā dziedināt, kā saprast, kā palīdzēt, kā tikt galā ar jebko. Zinātājas, zintnieces = viedas sievietes = raganas. Grāmatā kaudzēm simbolu – raganas, olas, piestas u.c., kas liek domāt gan par pirmsākumu, gan pastāvēšanu, gan nobeigumu.
Izcili laba grāmata. Pretēji internetā atrodamajām atsauksmēm, mani fascinēja grāmatas sadalījums trijās, nē – četrās daļās. Kas it kā nesaistītas, bet tai pašā laikā ārkārtīgi cieši sapītas kopā. Manuprāt, ļoti oriģināla pieeja.
iedvesmas pieturpunkti nr.48 
iedvesmas pieturpunkti nr.44 
iedvesmas pieturpunkti nr.42 
iedvesmas pieturpunkti nr.40
Iedvesmas pieturpunkti Nr.33 
Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.
/A.Bariko Stikla pilis
Murakami grāmata “Kafka liedagā”.
“Tā jau liktenis dara: tas varētu ritēt tālāk neredzams un nemanāms, bet – nē, tas sadedzina dažus mirkļus no mirkļu tūkstošiem, kas pieder vienai dzīvei, – sadedzina dažus te un dažus atkal tur tālāk. Atmiņu naktī tie kvēlo, rādot, pa kādu ceļu liktenis bēdzis. Vientulīgas ugunis, kas labi noder, meklējot izskaidrojumu, jebkādu izskaidrojumu.”
Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.
N.Aslāms. Zudušo mīlētāju gads.
Patiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. 