iedvesmas pieturpunkti nr.221 Šodien labs draugs R.R. pateica ģeniālu domu: “Katrā cilvēkā viss sākas ar viennieciņu. Vieninieks ir cilvēcība un sirdsprasmes, tālāk katra papildinošā lieta nāk klāt kā nullīte – talanti, mācības, prakses, raksturi, statusi, materiālais, profesijas utt. Ja priekšā tam visam nav vieninieks, tad vienalga cik nullītes, rezultāts ir nulle. Pat ja cilvēkam būs tikai vieninieks bez nevienas nulles viņš būs “vērtīgāks” nekā tas kuram desmit nulles, bet priekšā visam nestāv vieninieks (sirds). Miljons bez 1 ir tikai sešas nulles.
iedvesmas pieturpunkti nr.220 Grāmata, kuru gribas citēt un citēt – HENRIJS DEIVIDS TORO “Voldena jeb Dzīve mežā”. Es mīlu atstāt platas malas uz savas dzīves lappusēm – tas teikums ir tik … ♥
“Pirmo vasaru es grāmatas nelasīju; es kaplēju pupas. Bet bieži vien es darīju vēl ko labāku. Bija reizes, kad es nevarēju atļauties upurēt mirkļa krāšņumu nekādam prāta vai roku darbam. Es mīlu atstāt platas malas uz savas dzīves lappusēm. Reizumis vasaras rītos pēc ierastās peldes dīķī es no ausmas līdz dienvidum nosēdēju saulītē uz savas mājas sliekšņa starp priedēm, riekstkokiem un sumahiem, iegrimis sapņainās pārdomās, netraucētā vienatnē un klusumā, kamēr putni dziedāja vai bez trokšņa lidinājās cauri mājai, līdz saules stari, iespīdēdami rietumu logā, vai kāda ceļinieka ratu rīboņa uz attālā lielceļa atgādināja man par laika ritumu. Šādās reizēs es augu tāpat kā naktīs aug kukurūza, un tas man nozīmēja daudz vairāk nekā jebkurš fizisks darbs. Šīs stundas netika atmērītas no manas dzīves, gluži pretēji – tās tika dāvātas virs man atvēlētā laika.”
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Tik daudz ir lasīts un dzirdēts par “šeit un tagad”, bet man šķiet, ka J.Rubeņa grāmatā “Starp divām bezgalībām” ir labākais “šeit un tagad” formulējums par vertikālo kustību mūsu ierastās horizonālās kustības vietā.
“Būt šeit un tagad. Mūsu prāts parasti uzturas vai nu pagātnē, vai nākotnē. Pārbaudi pats! Domājot mēs gandrīz vienmēr vai nu atceramies pagātni, vai fantazējam par nākotni. Prāts nespēj uzturēties tagadnē, jo tagadne ir ekstrēmi šaura robežlīnija, tai nav telpas. Mēs varam būt tagadnē, bet nevaram “domāt par tagadni”. Kad nedomājot ļaujam sev atrasties šajā mirklī, iespējams, mūsos pirmo reizi sākas patiesi garīgs process. Atveras jauna dimensija – apzināšanās, kas nav domāšana. Daži cilvēki uzskata, ka apzināšanās ir domāšana par apzināšanos, taču patiesībā apzināšanās ir esamības lauka sajušana. Apzināšanās ir mirklis, kurā vairs nenotiek parastā horizontālās uztveres streipuļošana uz priekšu un atpakaļ – pagātnē, nākotnē vai fantāzijā -, bet sākas jauna, vertikāla kustība. Vienalga, vai raksturojam to kā virzību dziļumā vai augstumā, tas ir mirklis, kad atrodamies tik šaurā vietā, ka tajā nav vietas nevienai pašai domai. Mēs varam tikai būt” / J.Rubenis “Starp divām bezgalībām”/
iedvesmas pieturpunkti nr.145 Divas grāmatas ar ZEN nosaukumā. Nezinu, vai piemēroti abas likt vienā ierakstā, jo viena grāmata ir romāns, otra vairāk kā izziņas grāmata, bet mani ieraksti – kā gribu, tā daru :)))
M.Fermīna romāns “Zen”.Maksanss Fermīns ir smalko sajūtu meistars. Visi viņa romāni ir īsi, lakoniski un izsmalcināti. Tik tīri, skaidri kā rasas pilieni, kā haikas, kā pati ZEN būtība. Fermīna grāmatas lasu vairākkārt. Arī “Zen” lasu jau nezkuro reizi. Kad savajagas tīrību izjūtās. Sajust zen vieglību. Vēl divas īpašās Fermīna grāmatas ir “Sniegs” un “Opijs”.
Šinrjū Sudzuki “Zen prāts, iesācēja prāts”. Sudzuki ir japāņu zen skolotājs, grāmata ir ceļš uz ZEN. Nosaukums par iesācēju ir maldinošs, kaut arī grāmata tiešām vairāk noder iesācējiem burtiskā nozīmē, tomēr svarīgākais ir “iesācēja prāts” citādā kontekstā. Pamatdoma – visu mūžu esi iesācēja prātā, jo tikai iesācēja prāts ir atvērts un uzņēmīgs, lai varētu attīstīties visas dzīves garumā. Nekad neapstājies pie kāda priekšstata, domas – tagad esmu gudrs, man ir viedoklis. Saglabāt iesācēja prātu visu mūžu. (Iepriekš rakstīju “ceļš uz zen”, lai gan Zen nekur nav aizgājis, pie viņa nav jāiet pa ceļu, tas ir šeit visu laiku, tikai jāatver prāts).
iedvesmas pieturpunkti nr.130 … un tad valdība lēma, ka jāaizslēdz arī bibliotēkas … Divas dienas šausminos par šo lēmumu. Ko cilvēkiem darīt daudzajās brīvdienās, ja ārā līst, nekur nekas nenotiek, nav koncertu, pasākumu. Skatīties vislaik TV? Tādu ieteikumu es saņēmu, kad raudāju par slēgtām bibliotēkām, pieslēgt seriālu kanālu. Bet man ar to televizora skatīšanos ir tāda sajūta, ka esmu truls “dārzenis”, kuru kāds baro ar karoti, ielej mutē visu, ko grib, bez manas atļaujas. Televizorā un grāmatā varbūt pat viens stāsts, bet lasot man ir sajūta, ka es pati piedalos procesā, pati uzburu vietu, kur tas notiek, uzburu tēlus, kas darbojas, uzburu sajūtas, noskaņu, visu pati, es piedalos radīšanā, manas smadzenes kustas līdzi, man neieliek visu gatavu mutē.
iedvesmas pieturpunkti nr.124 Labai grāmatai ar vienu ierakstu nepietiek :) Vēl drusku par G.Bradena “Dievišķā matrice”. Teksts ir tik saprotamā valodā, tik atbilstošs manai pašreizējai uztverei, ka lasot burtiski jūtu kā strāvas triecienus smadzenēs, kas noskalda neskaidro, atbild uz jautājumiem, burtiski atšķeļ veselu kārtu nevajadzīgu iesīkstējušu nosēdumu smadzenēs, atbrīvo galvā piekļuvi kaut kam svaigam. Lasu par DNS pētījumiem – tika veikts eksperiments- paņemot kāda cilvēka šūnas (DNS) un noliekot atsevišķi pieslēdzot mēraparātiem. Uz cilvēku iedarbojās, izraisot viņā dažādas emocionālas reakcijas, atdalītais DNS turpināja reaģēt līdzi cilvēka emocijām, turklāt absolūti vienlaicīgi un atkārtojot eksperimentu kilometra un 100 kilometru attālumā rezulāts bija tieši tāds pats. Un tagad izlasi citātu:
“Ikdienā lielākā daļa no mums saskaras ar dučiem un reizēm pat simtiem citu cilvēku, un bieži šis kontakts ir fizisks. Ikreiz, kad pieskaramies citam cilvēkam, kaut vai vienkārši sarokojoties, šī cilvēka DNS paliek pie mums ādas šūnu veidā, kas saglabājas uz mūsu ādas pēc pieskāriena. Tajā pašā laikā dažas mūsu šūnas paliek pie otra cilvēka. Vai tas nozīmē, ka paliekam saistīti ar tiem, kuriem pieskaramies, tik ilgi, kamēr DNS šūnās ir dzīva? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša – izrādās, ka šāda saikne pastāv.” /G.Bradens Dievišķā matrice”/
Nākas aizdomāties, ko mēs ikdienā nesam sev līdzi, vai ne? :) Nav nekāds brīnums, ka tuvinieki jūt viens otra emocijas, saprotas bez vārdiem un jūtas saistīti viens ar otru. Pieskaršanās man vienmēr bijis aktuāls jautājums (droši vien tā ir daudziem introvertajiem), es nevaru būt tuvumā kuram katram, nerunājot nemaz par fizisku kontaktu. Man patīk saprast lietas, atbildēt uz jautājumiem nevis vienkārši pieņemt – tā ir un viss. Tāpēc tik ļoti dievinu Bradena grāmatu, kurā var atrast tik daudz atbildes.
iedvesmas pieturpunkti nr.123 Ak, man ir jauna iemīlēšanās!!! – grāmata, ko atkal gribas turēt zem spilvena :) Gregs Bradens “Dievišķā matrice”. Atkal un atkal jādomā, cik maz mēs pazīstam pasauli, kurā dzīvojam. Kuļamies, ņemamies un tirgojamies ar savām emocijām, bet kas ar to visu notiek aizkulisēs? (citāts: “Pierādīts DNS izmaina vielu, no kā sastāv mūsu pasaule, un ka emocijas maina pašu DNS”) .
“Kad tulks pārtulkoja klostera priekšnieka atbildi, mani pārņēma stipras jūtas. “Jūs nekad neesat redzējuši mūsu lūgšanas”, viņš sacīja, “jo lūgšanu nav iespējams redzēt.” Sakārtodams smago vilnas apmetni zem kājām, klostera priekšnieks turpināja: “Jūs esat redzējuši to, ko mēs darām, lai radītu šo sajūtu savā ķermenī. Lūgšana ir sajūta!” Cik skaisti, es nodomāju. Un cik vienkārši! Gluži kā to parādījuši 20.gadsimtā veiktie eksperimenti, vielu, no kā sastāv mūsu realitāte, ietekmē cilvēku jūtas un emocijas – tā ir mūsu iekšējā valoda, kas izmaina atomus, elektronus un fotonus ārpasaulē. Tomēr tas attiecas ne tik daudz uz īstajiem vārdiem, ko izrunājam, kā uz sajūtu, ko tie mūsos rada. Emociju valoda runā ar visuma kvantu spēkiem … dievišķā matrice atpazīst sajūtas.” /G.Bradens Dievisķā matrice”/ #meklēt-saprast-zināt-pielietot
iedvesmas pieturpunkti nr.120 Varētu it kā teikt, ka šobrīd modē ir eco, taču … man ir sajūta, ka tas “eco” ir pārāk primitīvi tverts – aprobežojas ar papīra maisiņa paņemšanu plastmasas vietā. Patiesais eco ir rēķināties ar visu dzīvo, būt sastāvdaļai no visa nevis sevi nostādīt virs visa (tā bilde zemāk – tik uzskatāmi ilustrē šo domu). Rēķināties ar otru, padomāt, kā tava rīcība vai tieši nerīcība ietekmēs līdzcilvēkus un visu apkārt.
iedvesmas pieturpunkti nr.106 Klusumā zaudēju Tevi, troksnī zūdu es pats – tie vārdi par mani. Mēdzu nepamanīt, ka nerunāju, un man ir labi. Bet es pierakstu dažreiz. Šo to. Kādu laiciņu neliek mieru doma, kāpēc jāpieraksta publiski. Viena no atbildēm ir – pierakstot domas, nākas notīrīt kodolu no aplipušajām drazām, tas sakārto prātu, atmudžina domu haosu, noformulē domu pašai sev.
iedvesmas pieturpunkti nr.97 Dabūju dāvanu, kam tāds pats uzraksts kā manam galdam! Tagad varu saģerbties komplektā galdam :D Un firmas zīmei otrā pusē Vailda citāts! Visīstākais iedvesmas pieturpunkts!!! ♥ #fallinlove
Iedvesmas pieturpunkti nr.94WHERE FOCUS GOES, ENERGY FLOWS. (Kur fokusējies, tur plūst tava enerģija). Pēdējā laikā lasītās grāmatas liek domāt aizvien vairāk par šo teikumu. (Pašlaik lasu R.D.Hamiltons “Vai dzīve ir iepriekš izplānota?”. Ļoti saprotami un vienkārši uzrakstīta). It kā labi zināma doma, bet ikdienā aizmirstas. Tu pievelc visu par ko domā. Tu pievelc visu – gan to, ko gribi, gan to, ko negribi. Ja domā par uzvaru – tava enerģija plūst uz uzvaru, ja domā par ienaidnieku – tava enerģija aiziet pie ienaidnieka. Ja domā par savu slimību – tu dod tai spēku. Par to, ko domā – to pievelc, tam dod savu spēku. Uz ko ieslēgsi savu starmeti, ko izgaismosi savā domu fokusā – tam atdosi savu enerģiju. Ieslēgsi šaubas – dosi spēku šaubām. Tavs fokuss ir kā bateriju uzlāde tam, uz ko fokusējas. Man dažreiz (gandrīz vienmēr :D) ir ļoti grūti atslēgt galvā iepinušās domas. Man vienmēr ir atvērušies kaudzēm folderīši uz ekrāna un visos es rakņājos reizē un tad brīnos, ka man sāp galva :D Tagad mēģinu ieviest uz ekrāna lielāku kārtību, aizvērt šaubu folderīšus, aizvērt tos, kas vienkārši tur virinās, aizvērt visu lieko un izgaismot tieši to, ko gribu.
iedvesmas pieturpunkti nr.89 Sen nebij gadījies uztrāpīties uz ĪPAŠĀS grāmatas. Ļoti nestandarta. Lorina Grofa “GAISMA un NIKNUMS”. Ja gribas standarta romāniņu – šo grāmatu nelasīt. Šajā ir vārdi, izteicieni, teikumi, kas paši par sevi māksla. Gribējās lasīt grāmatu divreiz – pirmoreiz sajūsminoties par valodu (apbrīnoju tulkotāju), ar pāris vārdiem laiks iegūst ātrumu un tad atkal sastindzināts. Kvadrātiekavu iestarpinājumi ar cita laika ievijumiem, vārdu izvēle kā tāda. Brīžiem kā dzeja. Otrreiz – pats stāsts. Stāstīts vispirms no VIŅA skatupunkta, pēc tam no VIŅAS. Cik savādāk viss ir no katra viedokļa, skatupunkta. Un tā mums katram. Droši vien arī dzīvē apkārt daudz notikumu, kurus netieši ietekmējam un paši par to nekad neuzzinam. Droši vien daudz arī kreizī domu cilvēku galvās, ko izraisa otra neapdomāts vārds, darbība, un pats izraisītājs pat ne drusku nenojauš kādu lavīnu cita smadzenēs nogrūdis :) Vai ne?
“…Viņš ilgojās pēc kaut kā vārdos neizteikta un jaudīga: pēc kā? Valkāt viņu kā drēbes. Iztēlojās sevi mūžam dzīvojam viņas siltumā…”
“…Saule atgāzās puszviļus. Klusums. Miers. Rudens beigas. Gaisā dzestrums kā brīdinājums.”
“… Viņš jau mīlēja smieklus, kurus viņa turēja sevī, smieklus, kurus neviens cits neieraudzīs…”
Man vislaik par to jādomā. Tāpēc pierakstīšu. Varbūt neurķēsies tik daudz pa galvu šī doma tad. Lielākais vairums cilvēku nepazīst paši sevi. Mani ieskaitot. Burtiski. It kā aiz rīkles gala būtu melnais caurums. Daļa vismaz teorētiski zina, kam tur būtu jābūt, bet liela daļa nezin neko un nav ne mazākās nojausmas, kā tur iekšā viss darbojas. Bet tie esam mēs. It kā plānā āda būtu kaut kāds milzīgs aizsargmūris, aiz kura mums nekas nav jāredz un jāzin. Paskaties uz sevi! Tu zini, kas darās aiz tavas milimetru biezās ādas? Ķermenis ir kā mašīna, kas iedots lietošanai uz šo dzīvi. Mašīna jākopj un jālej pareiza degviela, tad var lietot ilgi. Ja lej lētāko „soļarku”, motoriņš – „kaput”. Pārāk bieži mēs uzfrišinam savas fasādes, bet kas iekšā darās? It kā tie nebūtu mēs. It kā par to mēs nebūtu atbildīgi. Tā kā strausi. Neredzu, tātad nekā nav. Un par to, kas darās „ķirbī”? Kā viens gudrs izteicās – cilvēki smadzenēm pārķemmē pāri matus. Smadzenes arī ir mašīna. Kas jākopj. Jāapgreido ar informāciju, citādi nepavilks jaunas programmas. Jākustina, lai neierūsē. Neapgreidotas smadzenes domās tikai par spīdīgu korpusiņu. Vai nedomās vispār. Bet iekšiņa?!? Nav nekā grūtāka un jēgpilnāka kā iepazīt pašam sevi. Kāpēc tu domā to, ko tu domā? Kā atrast īstās atbildes nepazaudējoties prāta uzburtajās ilūzijās? Prāts atradīs attaisnojumu jebkam – par aukstu, par vecu, nav laika, tikai šo vienu reizīti vēl pa vecam un tad gan, utt līdz bezgalībai. Prātam ir simts un viens aizkars, ko aizlikt priekšā saprātam. Un tu iepinies skaistajos, patiešām skaistajos, bet maldinošajos aizkaros, sapinies un tur arī paliec. Biedējoši ir no visa atbrīvoties. Un vilinoši. Redzēt sevi un pasauli skaidri nevis caur aizkariem.
iedvesmas pieturpunkti nr.67 Jau daudzus gadus uz sienas man rakstīts par laimi. Laime nav tas, kas tu esi vai kas tev pieder, bet tas, ko tu par to domā. Šodien izlasīju vēl precīzāku: “LAIME IR IZVĒLE nevis galamērķis. Nekas tevi nedarīs laimīgu, kamēr neizvēlēsies BŪT laimīgs. Neviens cilvēks no malas nedarīs tevi laimīgu. Laime nenāks pie tevis. Tā var nākt tikai NO TEVIS paša!”
iedvesmas pieturpunkti nr.63 Robina Kellija grāmata “Hologrāfiskais cilvēks” – vēl viena mīļākā grāmata. Varētu pat teikt man ir divi grāmatu topi: 1) grāmatas sirdij 2) grāmatas prātam. Kellija grāmata ir otrajā topā pirmajā vietā pašlaik (šis tops ir ļoti mainīgs). Hologrāfiskais cilvēks atšķirībā no daudzām citām šāda satura grāmatām ir uzrakstīts salīdzinoši vienkārši un saprotami un tas ļoti palīdz, jo reizēm buroties caur dažādākajiem terminiem sanāk pazaudēt pašu domu. IESAKU.
iedvesmas pieturpunkti nr.59 Godīgi sakot, ilgi nevarēju pieķerties G.Grasa grāmatai “Par beidzamību”, jo par beigām – visdažādākajos veidos visam. Taču tagad izlasot, saprotu, ka grāmata ir pilna ar pērlēm. Ar vārdu pērlēm, ar zemtekstu pērlēm, ar domu pērlēm. Tik daudz pateikt tik maz rindiņās. Kā haikās.
“UN TAD NĀCA KSAVIERS
Arī vakardienas orkānam, tāpat kā iepriekš citiem, bija savs vārds, lai tas, ierindots pie pārējiem, barotu statistiku, kalpotu zinātnei un apkopotu nodarītos zaudējumus.
Taču šoreiz- tā rakstīts manā kladē – postījumu bija mazāk, lai gan piekrastēs ūdens uzkāpa augstāk nekā sešdesmit otrajā, un tas atdzīvināja akcijas koncerniem, kuri par maksu iznomā sargeņģeļus un apdrošina visus mājiņbūvniekus pret aizvien stiprāk sašutušās dabas untumiem.” /G.Grass “Par beidzamību”/
Vakar kursos dzirdēju smuku domu: “Vīrieši ir motori, sievietes ir akumulatori. Kad vīrietim nav enerģijas, nav spēka, ir slikti – viņš pieslēdzas pie sievietes, pie akumulatora, kas par viņu parūpējas un uzlādē, bet lai uzlādētos akumulators – sievietei ik palaikam OBLIGĀTI jādara tas, kas ļauj viņai “lidot””.
iedvesmas pieturpunkti nr.48 Italo Klvīno “Neredzamās pilsētas” – īpaša grāmata. Kā dzeja.
“Un tas viss tāpēc, lai Marko Polo varētu izskaidrot vai iztēloties skaidrojam, vai otra iztēlē šķist skaidrojam, vai beidzot spēt izskaidrot sev pašam, ka tas, ko viņš meklē, vienmēr atrodas priekšā un arī tad, ja ir runa par pagātni, tā ir tāda pagātne, kas pakāpeniski pārvēršas, viņam dodoties aizvien tālāk, jo ceļotāja pagātne mainās atkarībā no paveiktā ceļa, – ne jau tuvā pagātne, tā, kurai katra aizejoša diena pievieno pa dienai, bet tālā pagātne. Katru jaunu pilsētu sasniedzis, ceļinieks tur atrod daļu savas pagātnes, ko domājās jau zaudējis: atsvešinātība, kas piemīt tam, kas tu vairs neesi, vai tam, kas tev vairs nepieder, tev uzglūn svešās un neiegūtās vietās”
iedvesmas pieturpunkti nr.40 “Varbūt tas ir viens no realitātes trūkumiem,” viņš sacīja. “Ka mums tā jāizskaistina arī brīžos, kad tā ir visskaistākā.” Viņš mirkli domāja, tad piebilda:
“Bet varbūt trūkums piemīt nevis realitātei, bet gan mums. Varbūt tieši mēs neuzdrošināmies ticēt tam, ka skaistums pastāv un pastāvēs?”
“Kā Grēta Garbo,” minēja Vīka kundze. “Visa pasaule apbrīno viņas nevainojamo profilu, bet viņa domā tikai par to, ka viņai ir lielas pēdas.”
Esmu aizrāvusies ar Milanu Kunderu. Kas ir labāks smagums vai vieglums? Kas ir labāk pacelties bezpiesaistes vieglumā vai izjust pilnu amplitūdu smaguma, sajūtot realitāti tādu, kā tā ir?
„I believe in aristocracy, though… Un tomēr es ticu aristokrātijai. Ja vien šis vārds ir īstais. Nevis varas aristokrātijai, kas balstās uz sabiedrībā ieņemamo stāvokli un ietekmi, bet vērīgo un neuzkrītošo aristokrātijai. Tās pārstāvji ir sastopami visās nācijās, starp visu šķiru un visu vecumu cilvēkiem. Un, kad viņi tiekas, starp viņiem pastāv tāda kā slepena bezvārdu vienošanās. Viņi pārstāv vienīgo patieso cilvēces tradīciju, mūsu dīvainās rases vienīgo uzvaru pār nežēlību un haosu. Viņi spēj ieklausīties citos tāpat kā sevī un viņu modrība nav poza, drīzāk spēja visu izturēt. Un piedevām … they can take a joke … viņiem piemīt humora izjūta”
Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.
Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.
Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi – lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?
“Un nevar teikt, ka tas cilvēks tev patīk šī vārda cildenākajā nozīmē, drīzāk tas tevi pievelk un piesaista, un tās ir daudz spēcīgākas un noturīgākas jūtas. Un, kā zinām, šāda beznosacījuma piesaistīšanās un atkarība gandrīz nemaz nav saistīta ar prātu un vēl jo mazāk ar racionāliem cēloņiem. Tas ir dīvaini, šo jūtu iespaids ir milzīgs, bet cēloņa tām nav, parasti nav vai vismaz tie nav noformulējami vārdos.”
“Palasīja te šur, te tur, nesistemātiski, līdzīgi kā varētu pastaigāties pa gleznu galeriju. Viņa to nedarīja, lai censtos kaut ko saprast vai lai atrastu atbildes. Viņa tikai baudīja krāsas, to īpašo gaismu, drošo gaitu, kādas konkrētas iztēles atstātās pēdas. Viņa tā darīja, jo visi šie teksti kopā bija vieta, bet nevienā citā vietā viņa šonakt nevēlējās būt.”
“Džespers Gvins man mācīja, ka mēs neesam personāži, mēs esam stāsti, – Rebeka teica. – Mēs parasti apstājamies pie iedomas, ka esam tas vai cits personāžs, kurš ielaidies nez kādā piedzīvojumā, varbūt pavisam vienkāršā, taču patiesībā mums vajadzētu saprast, ka mēs esam viss stāsts, nevis tikai tas personāžs. Mēs esam mežs, pa kuru personāžs iet, esam tas ļaundaris, kas viņu piekrāpj, juceklis, kas valda visapkārt, visi ļaudis, kas paiet garām, visu lietu krāsas, skaņas. Vai spējat saprast?”
„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”
„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”
„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”
Šie tēli iespiedās acīs, un tur tie palika – gluži kā mirklīgs absolūtas beznosacījumu laimes pieskāriens. Tur tie paliks vienmēr. Jo tieši tā dzīve tevi piemāna. Tā sagrābj tevi, kamēr tava dvēsele vēl snauž, un iesēj tevī kādu ainu vai smaržu, vai skaņu, un tu no tās vaļā vairs netiec. Jo tieši tā ir bijusi laime. To tu atklāj vēlāk, tad, kad jau ir par vēlu. Tad, kad tu jau esi kļuvis par trimdinieku, par trimdinieku uz visiem laikiem – tūkstošiem kilometru no tās ainas, no tās skaņas, no tās smaržas. Dreifējošs, notikumu svaidīts. /A.Bariko Stikla pilis
” – Kad jūs iepazināties, viņš pārrakstīja cilvēkus. Taisīja portretus.
– Gleznas?
– Nē. Viņš tos portretus rakstīja.
– Vai kaut kas tāds ir iespējams?
– Nē. Pareizāk, tas kļuva iespējams, kad viņš pasāka to darīt.
Vecais vīrs brīdi apdomājās. Tad teica, ka arī ar rokām amatnieciski izgatavotas spuldzes nepastāvēja, iekams viņš nebija sācis tās taisīt.
– Sākumā visi mani uzskatīja par jukušu, – viņš piebilda. Tad pastāstīja, ka pirmā viņa darbam noticējusi kāda grāfiene, kura savā mazajā viesistabā vēlējās gaismu, kas būtu precīzi tāda pati kā rītausmā.”
Alesadro Bariko “Misters Gvins”. Lieki piebilst, ka Bariko bija, ir un būs mans iemīļotākais rakstnieks. Itāļu rakstnieks.
Varbūt izklausās savādi, bet nezin kāpēc neliekas, ka tagad būtu tagad. Tāpat arī, ka es būtu es. Un tāpat arī – ka te būtu te. Tā vienmēr. Vienmēr tā, tā tas turpinās. /Haruki Murakami “Aitas medīšanas piedzīvojumi”/
Lai uzaudzētu muskuļus vai vienkāši būtu tonusā – trenējamies. Lai uzaudzētu galvu vai vienkārši uzturētu domāšanu – lasām. Ja grāmatu salīdzina ar domāšanas trenažieri, tad “Kafka liedagā” ir labs trenažierīts.
Kaitinošā lieta – uz vāka rakstīts “kulta” romāns. Nekas vairs šodien nav normāls, viss ir kulta. Kulta filmas, kulta grāmatas, kulta seriāli, kulta ēdieni. Ja šo vārdu piekabina visam, vārdam vairs nav jēgas. Pat ja par šo grāmatu es saku, ka tā ir pelnījusi īpašu attieksmi, tomēr ja to pašu saka par pēcpusdienas lubeņu seriālu, tad tas vairs nekam neder.
Svešvārdu vārdnīca: KULTS
–
Izcelsme – latīņu cultus ‘kopšana; godāšana, cienīšana’.
–
1. Būtnes vai cita objekta reliģiska pielūgšana, uzskatīšana par svētu, par dievību; ar to saistītās izdarības vai ceremonijas.
–
2. Pārspīlēta kādas lietas, būtnes vai idejas uzskatīšana par visnozīmīgāko, par galveno; arī dievināšana.
Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.
… ar “mirkli” jāsaprot fatāls mirklis — savstarpīgs un pretrunīgs “pirms” un “pēc” apvienojums; mēs vēl esam, kas vairs nebūsim, un jau esam, kas drīz būsim; mēs piedzīvojam savu nāvi un mirstam savu dzīvi; mēs jūtamies paši un citi; … pietiek ar mirkli, lai iznīcinātu, izbaudītu, nogalinātu, nomirtu vai ar kauliņu metienu kļūtu stāvus bagāts…
… viņa šķiet viena no tiem cilvēkiem, kuru satikt nozīmē satikt sevi …
… Nemēģiniet palīdzēt tauriņam izrāpties no kūniņas, ja gadās atrast kādu tādā stadijā. Ja tā darīsiet, tauriņš būs pelēks. Piepūle, ko tauriņam prasa kūniņas atvēršana, apasiņo spārnus, piešķirot tiem krāsu un zīmējumu …
Tas, kas nelasa, apzog sevi. Ierobežo sevi vienā dzīvē un vienā prātā. Tas, kas nelasa, apzog citus. Nozog viņiem savas domas, kas rastos pēc lasīšanas. /ieva/
Visi un viss, ko mēs dzīvē satiekam mums ir nepieciešami un kaut ko iemāca, kaut ko dod. Svarīgi ir nekļūdīties tajos ienācējos, kas ir zīmes, kuras norāda to, ko mums nevajag. /ieva/
„Visu, ko jūs nesaprotat,” viņš mēdz atkārtot saviem stažieriem, „Visu, kas jums nedodas rokā vai sniedzas pāri jūsu saprašanai, pamēģiniet to uzzīmēt. Kaut vai slikti. Kaut vai pavirši. Ja gribam kaut ko uzzīmēt, esam spiesti palikt mierā, lai to novērotu, un novērot, – jūs redzēsiet – jau ir puse no saprašanas…”
… Tādu nejaušību nemaz nav. Ja tas, kuram kaut kas nepieciešams, atrod šo nepieciešamo, tad to ir sagādājusi nevis nejaušība, bet gan viņš pats, paša vēlme un nepieciešamība aizved viņu pie tā…
“Vārdi tevi piesien pie tevis paša.Patiesība ar vārdiem nav izstāstāma. Vārdi ir tikai Patiesības nomestā vecā āda jeb Patiesības līķis. Miroņa miesas nepavisam vairs nav tas, kas pirms dažiem mirkļiem dzīvojis. Patiesība ir dzīva. Katru acumirkli tā nepārtraukti pārvēršas, lai arī vienmēr – mūžīgi mūžos! – paliek tā pati. Patiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. Patiesība nevar piederēt nevienam. Cilvēki maldās, domādami, ka meklē Patiesību vai arī ka Patiesību atraduši. Īstenībā Patiesība meklē cilvēkus. Patiesība viņus atrod. Vai arī – neatrod. Patiesībai vajag daudz vietas. Ļoti plašu telpu. Ja cilvēks nav tukšs, ja viņš ir sevis paša pilns, pat atradusi viņu, Patiesība viņā nekad nespēs ieiet. Bet, arī nolaidusies cilvēkā, viņa tajā uz ilgu laiku nepaliek. Viņa uzkavējas tikai mirkli. Pēc tam viss jāsāk no jauna. Var likties, ka tas ir grūti. Bet tas nav ne grūti, ne viegli. Nelīdzēs nekādi pūliņi, bet arī kūtrums nav talkā nācējs. Nekas nav izskaidrojams. Viss ir noslēpums. ” /J.Ivanauskaite. Sapņiem līdzi/
… Pasaule ir pilna ļoti interesantu sakarību. Un gudru. Mēs zinām un pazīstam tikai dažas. Pašas parastākās, varbūt var teikt – pašas primitīvākās. Koks – saknes – zeme. Plāns – darbs – alga. Viņš – viņa – kāzas – bērns. Vai tāpat: viņš – viņa – bērns.
– Par ko domā nazis?
– Par griešanu.
– Par maizi.
Redziet, cik skaidri un cik vienkārši!
– Par ko domā laiva?
– Par peldēšanu.
– Par airiem.
Redziet, cik šī pasaule ir sasodīti funkcionāla!
Viens cilvēks man atbildēja tomēr saprotoši.
– Par ko domā nazis?
– Par spuldzi.
– ?
– Par spuldzi. Viņa ir tik spoža un apaļa…
Un patikšanā pats noklikšķināja ar mēli.
Ir dienas, kad lietas var sajaukt kā kārtis, visjuceklīgākajā nekārtībā, bet paskaties – tās grupējas agrāk neredzētās kombinācijās, par kurām tev nebija ne jausmas: cepure, tava lepnā galvas sega, apgāžas otrādi, un kāds tajā met nabaga dāvanu. Viens vīrs ar elektrosūkni vienu ezeru pārsūknē otrā ezerā, tu ar peņģerotu nes atpakaļ, un jūs esat vienlīdz stipri. Peņģerots uzvar elektrosūkni, akmeņi apveļas ar vēderu pret sauli. Skaistā zobbirstīte tīra cirvim zobus, tas smaida svētlaimīgi, bet tērauda vīle mirst vientulībā. Tas tikai no sākuma liekas tā nesaprotami. Dzīvē tā ir, ļoti interesanti ir, un to visu var redzēt. Ir tādas dienas, kad var redzēt – šķietami nesakarīgu lietu sakarību. /I.Ziedonis.Epifānijas./
Nepārstāstīšu anotāciju – to var izlasīt piem.te. Grāmata ir par Sievieti. Par Sievietēm. Par vecumu. Par to, ko nepamanām(vai drīzāk neapzināti neļaujam apziņā ienākt).Ragana automātiski asociējas ar negatīvo, bet aizvien vairāk sliecos uz viedokli, ka tapt nosauktai par raganu – ir kompliments. Ragana ir zinātāja. Ragana ir veca (ārēji varbūt arī jauna, bet ar „vecu” galvas iekšpusi), vecums ir gudrība, viedums. Viduslaikos dedzināja raganas – sievietes, kuras ZINĀJA. Zināja kā dziedināt, kā saprast, kā palīdzēt, kā tikt galā ar jebko. Zinātājas, zintnieces = viedas sievietes = raganas. Grāmatā kaudzēm simbolu – raganas, olas, piestas u.c., kas liek domāt gan par pirmsākumu, gan pastāvēšanu, gan nobeigumu.
Izcili laba grāmata. Pretēji internetā atrodamajām atsauksmēm, mani fascinēja grāmatas sadalījums trijās, nē – četrās daļās. Kas it kā nesaistītas, bet tai pašā laikā ārkārtīgi cieši sapītas kopā. Manuprāt, ļoti oriģināla pieeja.
Man vislaik par to jādomā. Tāpēc pierakstīšu. Varbūt neurķēsies tik daudz pa galvu šī doma tad. Lielākais vairums cilvēku nepazīst paši sevi. Mani ieskaitot. Burtiski. It kā aiz rīkles gala būtu melnais caurums. Daļa vismaz teorētiski zina, kam tur būtu jābūt, bet liela daļa nezin neko un nav ne mazākās nojausmas, kā tur iekšā viss darbojas. Bet tie esam mēs. It kā plānā āda būtu kaut kāds milzīgs aizsargmūris, aiz kura mums nekas nav jāredz un jāzin. Paskaties uz sevi! Tu zini, kas darās aiz tavas milimetru biezās ādas? Ķermenis ir kā mašīna, kas iedots lietošanai uz šo dzīvi. Mašīna jākopj un jālej pareiza degviela, tad var lietot ilgi. Ja lej lētāko „soļarku”, motoriņš – „kaput”. Pārāk bieži mēs uzfrišinam savas fasādes, bet kas iekšā darās? It kā tie nebūtu mēs. It kā par to mēs nebūtu atbildīgi. Tā kā strausi. Neredzu, tātad nekā nav. Un par to, kas darās „ķirbī”? Kā viens gudrs izteicās – cilvēki smadzenēm pārķemmē pāri matus. Smadzenes arī ir mašīna. Kas jākopj. Jāapgreido ar informāciju, citādi nepavilks jaunas programmas. Jākustina, lai neierūsē. Neapgreidotas smadzenes domās tikai par spīdīgu korpusiņu. Vai nedomās vispār. Bet iekšiņa?!? Nav nekā grūtāka un jēgpilnāka kā iepazīt pašam sevi. Kāpēc tu domā to, ko tu domā? Kā atrast īstās atbildes nepazaudējoties prāta uzburtajās ilūzijās? Prāts atradīs attaisnojumu jebkam – par aukstu, par vecu, nav laika, tikai šo vienu reizīti vēl pa vecam un tad gan, utt līdz bezgalībai. Prātam ir simts un viens aizkars, ko aizlikt priekšā saprātam. Un tu iepinies skaistajos, patiešām skaistajos, bet maldinošajos aizkaros, sapinies un tur arī paliec. Biedējoši ir no visa atbrīvoties. Un vilinoši. Redzēt sevi un pasauli skaidri nevis caur aizkariem.
iedvesmas pieturpunkti nr.48 
iedvesmas pieturpunkti nr.40
Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.
/A.Bariko Stikla pilis
Murakami grāmata “Kafka liedagā”.
Tas, kas cilvēku dara tik laimīgu, ir kaut kāda nestabilitāte sirdī, ar to pastāvīgi jānodarbojas, lai noturētu līdzsvaru, un šo nestabilitāti gandrīz nemana, kamēr tā paliek savā vietā. Patiesībā mīlestībā valda nemitīgas ciešanas, kuras prieks apremdina, uzmundrina, paildzina, bet ik mirkli var kļūt tādas, kādas tās būtu jau sen, ja nebūtu panākts ilgotais, – nežēlīgas.
N.Aslāms. Zudušo mīlētāju gads.
Patiesība pārstāj būt par Patiesību, ja to nogrāb ciet un turies tai klāt, alkatīgi pieķēries kā nenovērtējamai mantai. 