ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.192 Vakar ar kolēģiem sanāca saruna par daiļliteratūras lasīšanu un nelasīšanu. Aizdomājos. Man ir puse uz pusi, puse prātīgā literatūra, puse daiļliteratūra. Tādi autori kā Bariko, Mersjē, Fermins, Veronezi – manam prātam ir tikpat vajadzīgi kā faktu literatūra. Izzinošā, vēsturiski dokumentālā, profesionālā literatūra veido smadzenēs jaunus klikšķus, neironu sinapses pa vienam šur un tur smadzenēs, bet Bariko lasot man ir sajūta, ka notiek sinapšu sprādziens. Pat lasot man fiziski dažreiz liekas, ka skudriņas skrien pa galvas ādu, ka galva vibrē no prāta labsajūtas (tas ir tas saucamais “prāta orgasms”). Fermīnam romani ir tik īsi kā haikas, bet ar vienu teikumu izdodas galvā sakustināt tik daudz. Man patīk sajūtas, ko šīs grāmatas manī izraisa, man patīk ceļi, kur šīs grāmatas mani aizved, man patīk domas, ko šīs grāmatas liek domāt. Faktu literatūra tevi papildina ar kaut ko, ko izdomājuši citi vai to kas noticis iepriekš, bet “Bariko veida grāmatas” liek radīt pašam, aizved tevi neatklātā laukā, jaunā pasaulē. Reizēm viens vārds uzspridzina galvu, sapurina un liek uz visu paskatīties no citas puses, ar citām acīm. Bez visa lasītā nevaru sevi iztēloties, es nebūtu tāds cilvēks kā tagad, es nevarētu zīmēt to, ko zīmēju (laikam tie sajūtu sprādzieni notiek tieši galvas radošajā pusē). Un arī kopumā ņemot daiļliteratūrā, starp daudzajiem parastajiem romāniņiem, ir pērles, kur valoda, vārdu lietojums ir sajūsminoši, grāmatas tev ļauj uz dzīvi, lietām, cilvēkiem paskatīties ar tūkstoš dažādām acīm, vari izjust simtiem sajūtu, kuras nekad nesajustu, ja dzīvotu tikai savā ādā, neskaitāmi ceļojumi uz vietām, kur tu nekad nenokļūsi vai arī esi bijis, bet tagad to pašu redzi ar cita acīm.