ievaszids.lv

iedvesmas pieturpunkti nr.244 Abpusēji skatāms dēlītis. Ūdens skalotais nogludinātais koks ar uzrakstiņiem, kas atgādina par būtisko!

iedvesmas pieturpunkti nr.242 Mets Heigs grāmata “Kā apturēt laiku”. Īpašais autors un īpaša grāmata.

“Savādi, cik pagātne ir tuvu. Pat tad, kad iedomājamies to esam tālu projām. Dīvaini, kā tā spēj vienkārši izlēkt no kāda teikuma un iebelzt. Tas šķiet neiedomājami, bet katrā priekšmetā vai vārdā var slēpties rēgs. Pagātne nav kāda atsevišķa vieta. Tās ir daudzas jo daudzas vietas, vienmēr gatavas uzrasties tagadnē. .. Laiks akumulējas. Tas krājas un krājas, un jebkurā brīdī var pārgāzties jums pār galvu. Pagātne mīt tagadnē, atkārtojoties, žagojoties, atgādinot par visu to, kā vairs nav. Tā izlien no ceļa zīmēm un sola dēļiem parkā, no dziesmām, uzvārdiem un sejām, no grāmatu vākiem. Ikvienā mirklī, kad, piemēram, vērojat koku vai saulrietu, pagātne var uzkrist jums ar visu reiz redzēto koku un saulrietu spēku. Nav iespējams sevi no tā pasargāt. Nav iespējams dzīvot pasaulē bez grāmatām, kokiem un saulrietiem. Vienkārši nav.”

“Varbūt ir dīvaini iemīlēties kādā viena žesta dēļ, bet dažreiz cilvēka būtību patiesi ir iespējams uztvert vienā īsā mirklī. Līdzīgi kā, pētot smilšu graudu, var izprast Visumu. Es nezinu, vai pastāv mīlestība no pirmā skatiena, bet esmu drošs, ka pastāv mīlestība, kas rodas vienā īsā mirklī.”

“Nē.Man tas neder. Jēga ir rodama tikai mīlestībā. Tie septiņi gadi kopā ar Hoku atsver visu. Vai saproti? Ja ņem un salīdzina, tad visi daudzie gadi, kas bijuši pirms un pēc tam, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Tā taču mēdz būt, vai ne? Laiks var būt dažāds. Dažas dienas, daži gadi, pat daži gadu desmiti ir tukši. Tajos nekas nenotiek. Tie ir kā rāma jūra. Un tad pienāk kāds gads vai pat diena, vai kāda pievakare, kurā ir viss. Tajā ir vesela dzīve.”

“Pirmajā brīdī mūzika atstāja mani vienaldzīgu. Tomēr, minūtēm ritot, tā kaut kādā veidā iekļuva manī. Nē. Nevis iekļuva. Tas nav pareizais vārds. Mūzika neiekļūst. Mūzika jau ir tevī. Mūzika atklāj to, kas jau mīt tevī. Tā atmodina un liek sajust emocijas, par kuru esamību tu pat nenojauti. Tā ir sava veida atdzimšana. Tovakar tās bija ilgas un spēks. Es aizvēru acis. Nav iespējams uz papīra aprakstīt, kā jutos. Tieši tādēļ jau šāda mūzika pastāv – tā ir valoda vārdos neizsakāmajam. Vienīgais, ko varu pateikt: es atkal sajutos dzīvs.”

iedvesmas pieturpunkti nr.240 Atklāju vēl vienu labu autoru. Ungāru rakstnieks Šāndors Mārai. Grāmatas “Az igazi”(ungāru nosaukums) jeb “ĪSTĀ”, “Sveces izdeg līdz galam”, “Zāļu grāmata” un “Esteres mantojums”.

“Cilvēks arī pats izdara to, kas ar viņu notiek. Viņš to izdara, aicina klāt, nelaiž vaļā to, kam jānotiek. Tāds ir cilvēks. Viņš to izdara arī tad, ja tulīt pirmajā mirklī jūt un zina, ka izdarītais būs viņam liktenīgs. Cilvēks un viņa liktenis tur viens otru ciet, veido  un pārveido viens otru… Nav taisnība, ka liktenis akli ienāk mūsu dzīvē, nē. Liktenis ienāk pa durvīm, ko esam viņam pavēruši, pieklājīgi palūgdami to ienākt.” Š.Mārai “Sveces izdeg līdz galam”

„Jūs nezināt, ar kādu piepūli šis cilvēks ir dzīvojis pagājušos gadus. Kalnus varētu gāzt ar to spēku, ar kādu viņš ir turējies pretim šīm atmiņām. Es domāju, ka par to zinu visu. Dažreiz es brīnījos. Viņš ir izmēģinājis visgrūtāko, ko cilvēks dzīvē var uzņemties. Vai zināt, ko viņš darīja? Gribēja ar prātu neitralizēt jūtas. It kā es sacītu: kāds cilvēks ir ar vārdiem un argumentiem pārliecinājis dinamīta gabalu, lai tas vairs nav eksplozīvs.” Š.Mārai “ĪSTĀ”

“Kaislība nesvin svētkus. Tas ir drūms spēks, kas reizē rada un grauj pasauli, negaida atbildi no tiem, kurus skar, nejautā viņiem ir labi, daudz nerēķinās ar relatīvām cilvēciskām jūtām. Tā dod visu un prasa visu, to beznoteikumu aizrautību, kuras visdziļākā plūsma ir pati dzīve un nāve.” Š.Mārai “ĪSTĀ”

D.Tartas grāmata “Ciglītis“.

“Veltijs mēdza runāt par liktenīgiem priekšmetiem. Tos atpazīst katrs tirgotājs un antikvārs. Priekšmeti, kas iznirst atkal un atkal. Kādam citam, kurš nav tirgotājs, tas varbūt nemaz nebūt priekšmets. Tā varētu būt pilsēta, krāsa, diennakts laiks. Nagla, aiz kuras var aizķerties tavs liktenis.”

“Sakarības varēja pētīt gadiem ilgi un tomēr neizprast nekad – tur bija viens un tas pats, lietas, kas sastopas, lietas, kas sabrūk, laika cilpa, mana māte stāv ārā pie muzeja, kamēr laiks sāk ņirbēt un gaisma kļūst savāda, nenoteiktība, kas balansē uz neizmērojama gaišuma robežas. Nejauša iespēja, kas varētu visu mainīt – vai arī ne.”

“… un domāju par Hobija teikto: skaistums maina realitātes šķiedrojumu. Un es joprojām domāju arī par konvencionālāku patiesību: proti, ka tiekšanās pēc tīra skaistuma ir slazds, ātrgaitas šoseja uz rūgtumu un bēdām. Skaistums ir jāsalaulā ar kaut ko jēgpilnāku. “

“Runa ir nevis par ārējo šķitumu, bet gan par iekšējo nozīmi. Par diženumu pasaulē, bet ne par pasaules diženumu: par diženumu, ko pasaule nesaprot. Par pirmo skatienu uz tīru citādību, kuras klātbūtnē tu uzziedi un ziedi, un ziedi.”

iedvesmas pieturpunkti nr.205 Manuels Vilass “Prieks”. Kādu laiku atpakaļ stāstīju par Vilasa grāmatu “Ordesa”. Te vēl viena tādā pat stilā un noskaņā.

„Īstenībā te nekādas pludmales nav, ir tikai krastmala, nezināma vieta, kur ieradusies jūra un nav neviena, kas to sagaidītu. Pludmales ir vietas, kur cilvēki sagaida jūru. Pludmalēs jūras droši vien jūtas vai nu aplaimotas, vai zaudējušas cerības. Jūra, uz kuru skatos pa viesnīcas logu, nonāk līdz sauszemei, un tur neviena nav. Arī mana dzīve ir kā jūra, kas ierodas kādā vietā, kur neviena nav. Šī apziņa, šī vieta – tagad zinu, ka vienmēr esmu tās meklējis. Vēlējos kādreiz ieraudzīt sevi tā, lai neviena un nekā nebūtu klāt.”

„Es tuvojos  galvenajai tēmai šajā grāmatā, ko rakstu, cik labi vien varu. Nevēlos zaudēt nevienu dienu, ko esmu nodzīvojis šajā pasaulē, kuras būtība ir svētums. Kurš nozaga pasaulei svētumu? Kāds mums to ir nozadzis, un šī zādzība ir notikusi nesen. Svētums? Nepiedienīgs vārds. Ir kāds cits: skaistums. Es vienmēr jaucu vārdus. Bet, ja tu visiem spēkiem centies ieskatīties viņpus skaistuma, tad kādā vārdā tu to nosauksi? Un vēl ir jāņem vērā, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības slāpt pēc kāda labuma, ko sagādātu pārdabiska daba.”

iedvesmas pieturpunkti nr. 177 Italo Kalvīno “Palomars”. Jau esmu rakstījusi par Kalvīno. Vēl viens itālis, kurš ar saviem tekstiem mani ir pievācis sev :) Tik pazīstama man sajūta, kad skaties jūrā un mēģini atšķirt viļņus, vai pļavā ieskatīties katrā lapiņā, katrā smilgā. Tas pasaules smalkums, ko vairums uztver kā pašsaprotamu. Tā jēga, kāpēc ir zvaigznes. Putni. Un cilvēks – te ir, te nav.

“Kad iestājas skaista, zvaigžņota nakts: Palomara kungs saka: – Man vajag iet skatīties  zvaigznes. – Tieši tā viņš saka: – Vajag, – jo necieš izšķērdību un uzskata, ka būtu izšķērdīgi un nepareizi atstāt bez ievērības visu to lērumu zvaigžņu, kas viņam tiek piedāvāts. “

“Palomara peldošais es ir iegrimis sašķeltā pasaulē, spēku lauku krustojumos, vektoru diagrammās, staru kūļos, kas satiekas, šķiras, lūst. Bet viņā pašā saglabājas punkts, kur viss pastāv citādi, tāds kā mezgls, sabiezējums, sablīvējums: sajūta, ka esi šeit, bet varētu arī nebūt šajā pasaulē, kura varētu arī nebūt, bet tomēr ir.”

“Cilvēks, piemēram, jau briedumā izlasa viņam nozīmīgu grāmatu, kas liek iesaukties: “Kā gan es varēju dzīvot, iekams nebiju to izlasījis!” vai arī “Cik žēl, ka es to neizlasīju jaunībā!” Nu, lūk, šādiem apgalvojumiem nav daudz jēgas, sevišķi jau otrajam, jo, sākot no brīža, kad cilvēks grāmatu ir lasījis, un nav svarīgi, vai viņš to izlasījis agrāk vai vēlāk, jo tagad arī dzīvi pirms šīs grāmatas lasīšanas ietekmē un iezīmē tās izlasīšana.”

iedvesmas pieturpunkti nr.171 Nina George “Dienvidgaismas”. Pati skaistākā grāmata, ko esmu lasījusi. Tā smaržo! Smaržo pēc visa, ko mīlu. Grāmata, ko izjūtu un sajūtu kā sevi pašu.

“Jo vienmēr, kad Fransē redzēja Marī Žannu, viņa krūtīs atvērās mazs avotiņš, kas smējās. Tas priecīgi guldzēja, un viņa sirds bija kā iemērkta šampanietī.”

“Un tā Kolete devās projām no Montelimāras, lai izdibinātu, kā tas ir – pacelt galvu, dzīvot vienai ar grāmatām un nevienu citu, kaut arī viņa juta sevī to izsalkumu būt kādam par pasauli, kādam, kurš šo pasauli uztver, mīl un ļaujas tās spozmei kā madame pati. Un madame Kolete Brijāna tieši tāda bija: spoža.”

“No tāda skatupunkta grāmatas bija pēdējā senā maģija; caur tām noklusētās realitātes tapa redzamas. Tās pārveidoja lasošos, transformēja, atvēra viņiem durvis uz svešu galvu, uz kādu citu ķermeni pat tad, ja tas jau pirms gadsimtiem bija miris. Lasošie izpētīja svešu atmiņu, sapņoja kāda cita sapņus, staigāja apkārt ķermenī, kas nebija viņu pašu, juta, ko grūtībās, izmisumā un kaislē izjuta svešinieki, apceļoja zemes , pagājušus laikus, paralēlās pasaules, neizkustoties no vietas, piepeši kļuva veci vai atkal jauni vai mainīja dzimumu, mainīja ādas krāsu. …    Grāmatas kādu padara par ceļotāju laikā, tēlu pārveidotāju, ķermeņu mijēju, domu lasītāju un nemirstīgo; tātad grāmatas ir pēdējā atlikusī lielā mūslaiku alķīmija.”

“Tomēr arī viņš nevarēja aizkavēt brīdi, kad viesi kļuva nemierīgi šajā mierā. Nepietika ar viesiem uzbūvētu peldbaseinu. Ierīkotu vīna pagrabu. Nepietika ar to, ka viņus apņēma desmitiem putnu sugu, kuras tie nepazina, – pūču kliedzieni naktī, apodziņi-, tauriņi, un lapsas, lavandas un soliņi zem olīvkoka. Ko gan bija iespējams darīt, lai viņus apturētu, panāktu, lai viņi šeit spēj izturēt paši sevi, šajā skaistumā, kas cilvēkiem bieži vien parādīja, cik tālu viņš ir no dzīves skaistuma?”

“Kā bija sacījis Žans Finkelkrauts, petitpa jaunais copain: „Tieši tā ir jālasa – kā taurenim. Lidinoties pavisam bez plāna, tas atklāj sev nezināmas paradīzes krāšņumu. Neklausies savās skolotājās, kas būtu jālasa un kas nē. Nekad neesi augstprātīga pret kāda noteikta veida grāmatām, esi taurenis!”

“Žanam bija tā dziļā mulsinošā sajūta, ka pie Sēnas viņam tiek nokrāpta dzīve. Kad viņš brauca metro, kad gāja pa trotuāriem un akmeņi viņu nošķīra no zāles un zemes un no smaržas un visa Parīze bija kļuvusi tik strauja, tik skaļa, tik svarīga pati sev: kas viss tagad ir a la mode, vajadzīgs, trendīgs, kas ir tas jaunais, vēl jaunākais, tas visjaunākais laiks?  Un, kopš de Gollu bija nomainījis Pompidū un tad jau arī nāve, Žanu tik un tā nepameta sajūta, ka viņš vairs nav savās mājās.   Finekelkrauts bija ilgojies pēc la France profande, pēc mazliet romantizētās, ierastā pieticībā vadītās lauku dzīves tālu prom no steidzīgā laika.  Senajā Provansā, kur gaisma un zilgme mierināja no ziemeļu aukstās gaismas sāpošās acis, Un par to viņš gribēja rakstīt, tā sakot, dot iespēju nācijai atvilkt elpu ar savu darbu „Aizmirstā klātbūtne”, tā viņš to sauktu.”

“Vai zināt, ka es braucu pie jūras, kad nesaprotu, kā rīkoties tālāk? Jūra ir tik intensīva un pilnīga, tā nekad nav neizlēmīga. Un varbūt mums visiem biežāk būtu jābrauc pie jūras. Lai sevi vispirms pazaudētu un tad atkal atrastu.”

iedvesmas pieturpunkti nr.159 Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”. Grāmata tiem, kas palaikam pieķer sevi pie domas “Kā būtu, ja būtu”. Vai pieķer sevi nožēlās – būtu darījis labāk to, izvēlējies to kaut ko citu utt. Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā un skaidrībā. Gandrīz vai tāda pasaciņveidīga vienkāršība, bet ar milzīgu filozofisku jaudu. Kā tāds kliedzošas dvēseles veldzējums, kas dod mieru, atbildes, jēgu esamībai – tādai, kā tā ir. Iedvesmojoša. Iesaku.

„Gribēt” ir interesants vārds, – viņa domīgi sacīja. – Tas nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Reizēm, kad aizpildām šo trūkumu ar kaut ko citu, sākotnējā gribēšana pilnībā izzūd. Varbūt tavu problēmu drīzāk rada tas, kā pietrūkst, nevis tas, ko tu gribi.”

“Dzīve ir savāda, – Nora teica. – Un mēs to savādi uztveram. Kā vienvirziena taisni. Bet tā aina, kuru mēs redzam, nav kopējā aina. Jo dzīvi veido ne vien tas, ko mēs darām, bet arī tas, ko nedarām. Un ikviens brīdis mūsu dzīvē ir … pagrieziena brīdis.”

“Mēs zinām, tikai to, ko uztveram. Viss, ko piedzīvojam, iznākumā ir tikai mūsu uztvere par notikušo. „Svarīgs nav tas, uz ko skaties; svarīgs ir tas, ko redzi.””

iedvesmas pieturpunkti nr.147 Nu ko – te ir vēl viens labumiņš! Silvijas Brices “Baigās piezīmes”. Izteicieni kā končiņas! Visa grāmata kā konču tūta! mmmmm :) Silvija Brice ir tulkotāja, kuras vārds jau pats par sevi ir kvalitātes zīme. Šī grāmata ir tulkotājas piezīmes par tekstiem, par ceļošanu, par jūru un “viskō” :) Garšīgi teksti!!!

iedvesmas pieturpunkti nr.146 Ta-dā! Studijā ienāk šedevrs! Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Grāmatas vāks pats jau ir stāsts. Tāda cilvēku analīze, tik skaidrs skats uz cilvēku domāšanu, rīcības motīviem, tik neslēpti izpreparētas sajūtas. Maz notikumi, ja kādam tos vajag. Viena no sajūsminošajām lietām – šīs grāmatas galvenais varonis lasa mirušai sievai adresētu vēstuli, kuru rakstījis Veronēzi cita romāna galvenais varonis, bet grāmatas nav nekā saistītas (tikko lasīju Veronēzi romānu “Pagātnes spēks” kur galvenais varonis ir bērnu grāmatu rakstnieks, arī laba, bet ne tik laba kā “haoss””). Man patīk tādas nejaušas grāmatu sasaistes.

„…nekaitīgajā veidā, kādā prātu zaudē cilvēki, kuri sākumā tic, ka mīl viens otru, bet pēc tam atklāj, ka tā tomēr nav taisnība, ka tā nekad nav bijusi taisnība, ka tā bijusi tikai serotanīna koncentrācija kādā kritiskā viņu dzīves momentā…”

„…mēs esam tikai negadījumi, kas gaida, kad varēs atgadīties …”

„Nē, Pjetro. Neviens cilvēkam nevar likt justies labi, ja šis labums jau nav iekšā viņā pašā. To es esmu sapratusi.”

iedvesmas pieturpunkti nr.144 Murakami “Kafka liedagā” . “Reizēm liktenis līdzinās smilšu vētrai, kas nemitīgi maina virzienu. Lai izvairītos no tās, tu dodies uz citu pusi. Tajā brīdī arī smilšu vētra maina virzienu tāpat kā tu. Tā notiek nez cik reižu: tu mirkli pirms rītausmas dejo savādu deju, kura beidzas ar nāvi. Tā mainās. Kāpēc? Tāpēc, ka šī smilšu vētra nav  kaut kas, atpūsts no tālienes. Tā esi tu pats. Kaut kas tevī  pašā. Tāpēc tev nekas cits neatliek kā nepretoties tai . Ej tajā iekšā, aizver acis, aizspied ausis, lai tajās neiekļūst smiltis, un ej uz priekšu soli pa solim. Tur iekšā nebūs ne saules, ne mēness, ne debespušu, un reizēm tur nebūs pat laika. Tikai augstu gaisā dejos smalkas smiltis kā sabirzuši kauli. Jāiztēlojas tāda vētra. Kad šī vētra būs beigusies, tu pats nesapratīsi, kā tiki tai cauri, kā izdevās izdzīvot. Tu pat nespēsi saprast, vai tā tik tiešām ir aiz muguras. Skaidrs būs tikai viens. Tu, tagad no vētras iznākušais, vairs nebūsi tas pats, kas iegāja tajā iekšā. Un tieši tur ir smilšu vētras jēga”

“Man tā sāka likties, kad tikko biju ar tevi iepazinies. Tu kaut ko ārkārtīgi meklē un vienlaikus arī bēdz no tā, cik spēdams. Tevī ir kaut kas tāds, kas liek tā domāt”. 

“Mēs visi nemitīgi zaudējam kaut ko sev svarīgu, – viņš saka, kad telefons mitējies zvanīt. – Svarīgus gadījumus, svarīgas iespējamības, neatkārtojamas emocijas. Tā ir viena no dzīves jēgām. Bet mums galvā, es tā iedomājos, ka galvā, ir maza istaba, kur mēs šīs atmiņas glabājam. Kā bibliotēkas krātuve. Lai mēs saprastu paši savu sirdi, mums visu laiku jāpievieno jaunas kataloga kartītes. Tā jāuzkopj, jāvēdina, jānomaina vāzēs ūdens.”

“Laiks kā smags, daudznozīmīgs sapnis noliecas pār tevi. Tu virzies uz priekšu, lai tiktu cauri. Tev no tā neizbēgt, pat ja aizbēgsi līdz pasaules malai. Bet tik un tā – tev ir jāiet līdz pasaules malai. Ir kaut kas tāds, ko nespēsi izdarīt, ja nebūsi aizgājis līdz pasaules malai”

iedvesmas pieturpunkti nr.89 Sen nebij gadījies uztrāpīties uz ĪPAŠĀS grāmatas. Ļoti nestandarta. Lorina Grofa “GAISMA un NIKNUMS”. Ja gribas standarta romāniņu – šo grāmatu nelasīt. Šajā ir vārdi, izteicieni, teikumi, kas paši par sevi māksla. Gribējās lasīt grāmatu divreiz – pirmoreiz sajūsminoties par valodu (apbrīnoju tulkotāju), ar pāris vārdiem laiks iegūst ātrumu un tad atkal sastindzināts. Kvadrātiekavu iestarpinājumi ar cita laika ievijumiem, vārdu izvēle kā tāda. Brīžiem kā dzeja. Otrreiz – pats stāsts. Stāstīts vispirms no VIŅA skatupunkta, pēc tam no VIŅAS. Cik savādāk viss ir no katra viedokļa, skatupunkta. Un tā mums katram. Droši vien arī dzīvē apkārt daudz notikumu, kurus netieši ietekmējam un paši par to nekad neuzzinam. Droši vien daudz arī kreizī domu cilvēku galvās, ko izraisa otra neapdomāts vārds, darbība, un pats izraisītājs pat ne drusku nenojauš kādu lavīnu cita smadzenēs nogrūdis :) Vai ne?

“…Viņš ilgojās pēc kaut kā vārdos neizteikta un jaudīga: pēc kā? Valkāt viņu kā drēbes. Iztēlojās sevi mūžam dzīvojam viņas siltumā…”

“…Saule atgāzās puszviļus. Klusums. Miers. Rudens beigas. Gaisā dzestrums kā brīdinājums.”

“… Viņš jau mīlēja smieklus, kurus viņa turēja sevī, smieklus, kurus neviens cits neieraudzīs…”

iedvesmas pieturpunkti nr.56 Neesmu sen neko pateikusi par grāmatām. Bija aizķērusies nelasīta viena Murakami grāmata “Par ko es runāju, runādams par skriešanu”. Laba.

“… Laikam gan cilvēkiem ir ļoti svarīgi katru dienu redzēt daudz ūdens. “Cilvēkiem” – tas, protams, atkal ir vispārinājums, tomēr šķiet, ka man pašam tas ir ļoti svarīgi. Ja kādu laiku neredzu ūdeni, rodas sajūta, it kā es pamazām vien kaut ko zaudēju. Iespējams, tā jūtas mūzikas mīļotāji, kuri kaut kādu iemeslu dēļ ilgu laiku nedzird mūziku…”

“…Es domāju, ir procesi, kas nepieņem pārmaiņas. Un, ja šajos procesos ir jāiekļaujas, tad vienīgais, ko var darīt, procesam spītīgi atkārtojoties, ir pašiem mainīties (vai deformēties), lai padarītu to par savas personības daļu…”

Šī mēneša atklājums – itāļu rakstniece Federīka Bosko. (Man laikam ir vājība uz itāļu rakstniekiem:)

Grāmata “Mīlestības patiesā nozīme” (Il peso specifico dell’amore). Izcila. It sevišķi, ja dzīvē nācies izdarīt izvēles par attiecībām, par šķiršanos. Forši var paķidāt domās līdzi to pašu “mīlestības” terminu. Kas ir, kas nav, ko vajadzētu, ko nevajadzētu.

iedvesmas pieturpunkti Nr.50  Pirms kāda laiciņa šeit rakstīju par grāmatu: “Ienirt” Tagad ir otra. Turpinājums. Kristofs Onodibio “Ticēt brīnumainajam”.  Šis autors ir izcīnījis sev vietu uz mana pjedastāla – pirmo vietu kopā ar Alesandro Bariko. Parasti grāmatas pērku pēc izlasīšanas bibliotēkā, ar šo tā nebij – ieraugot grāmatnīcā – bij zibenīgs ķēriens :)

“Laikā, kad bijām atkarīgi no steidzamības, informācija vairs neinformēja. Ziņas pārāk ātri zaudēja aktualitāti …”

“Viņa nenovērsa skatienu no bibliotēkas. Es biju tāds pats. Šķita, ka vienīgais, kā saprast, ar kādu cilvēku ir darīšana, būtu izskatīt grāmatas, ko tas lasīja – vai bija izlicis apskatei, jo galvenais jau bija nodoms.”

“Būt lasītam nozīmē būt glāstītam”.

…dvēseles sāpes, kuras palīdzi radīt pats, ir panesamas vieglāk nekā tādas, kas tevi vienkārši piemeklē…

…Sieviete, kura vienmēr meklēja skaidrību. Ne tāda veida skaidrību, kādu es pazinu no zinātnes, un arī ne šaha skaidrību. Bet gan tādu skaidrību, kas bija grūtāk notverama un biedēja mani ar savu netveramību. Viņa gribēja zināt, kāpēc cilvēki dara to, ko dara. Vai gan to negrib zināt ikviens? Jā, bet Marija gribēja precīzi zināt, kāpēc viņi to dara. Un kā jūtas, to darot.Precīzi kā jūtas. Par sevi viņa to gribēja zināt ne mazāk precīzi kā par pārējiem; viņa bija stūrgalvīga un neatlaidīga, ja runa bija par sevis saprašanu. Un tā es iepazinu saprašanas kaislību, kas sākumā lika visam – pat vislabāk pazīstamajam – izskatīties valdzinošākam un krāšņākam, lai beigu beigās iegrūstu mani nesapratnes tumsā, kuru bez Marijas priekšstata par skaidrību es nebūtu iepazinis.

“Lea”  Paskāls Mersjē

„jebkura cilvēku rīcība ir tikai ārkārtīgi nepilnīga, teju vai smieklīgi bezpalīdzīga izpausme slepenai, neapjaušamai dziļai iekšējai dzīvei, kas tiecas uz āru, uz virskārtu, nekad nespējot tai pat pietuvoties”

.

.„gribēt zināt, kā esi domājis agrāk un kā no tā radies tas, ko tu domā tagad: arī tas piederētu pie dzīves pilnīguma, ja tāds pastāvētu.”

.

„vai kādu tiešām interesēju es, nevis tikai interesē viņa paša interese par mani?”

/M.Paskāls. Nakts vilciens uz Lisabonu/

„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”

„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”

„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs  esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”

/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/

Es nolieku tasi un pievēršos prātam. Tam ir jāatrod patiesība. Bet kā? Ik reizi , kad prāts pārspēj pats sevi, rodas dziļas nedrošības sajūta, ka tas – meklētājs – pats reizē ir tumsā slīgstoša zeme, kur tā bagātība nedod neko. Meklēt? Ne tikai! Radīt! Prāts atrodas aci pret aci ar kaut ko tādu, kā vēl nav un ko tas vienīgais spēj aptvert un pēc tam – apgaismot.

/Prusts/

Man patīk pierakstīt citātus no grāmatām, ko izlasu. Bet ne vienmēr tā ir, ka šie citāti būtu tieši ar lielu citātisko vērtību. Reizēm es pierakstu domas, ko gribu atcerēties konkrētu  vārdu dēļ vai to domu dēļ, ko šie citāti izraisa. Reizēm pat mana nostāja varbūt pilnīgi pretēja uzrakstītajam, bet pateikts tik smuki un tik smuks vārdu lietojums, ka gribas to paturēt.

.

“Katram tiek tik daudz, cik viņam nepietiek”