books
Wednesday, January 13th, 2021iedvesmas pieturpunkti nr.142 Vakar bija svētku diena, atlaidās žņaudzējs pakrūtē un atjaunojās skābekļa padeve smadzenēm :D Atvērās bibliotēkas! :))) Bez svaigiem burtiņiem es kā bez gaisa!
iedvesmas pieturpunkti nr.142 Vakar bija svētku diena, atlaidās žņaudzējs pakrūtē un atjaunojās skābekļa padeve smadzenēm :D Atvērās bibliotēkas! :))) Bez svaigiem burtiņiem es kā bez gaisa!
iedvesmas pieturpunkti nr.130 … un tad valdība lēma, ka jāaizslēdz arī bibliotēkas … Divas dienas šausminos par šo lēmumu. Ko cilvēkiem darīt daudzajās brīvdienās, ja ārā līst, nekur nekas nenotiek, nav koncertu, pasākumu. Skatīties vislaik TV? Tādu ieteikumu es saņēmu, kad raudāju par slēgtām bibliotēkām, pieslēgt seriālu kanālu. Bet man ar to televizora skatīšanos ir tāda sajūta, ka esmu truls “dārzenis”, kuru kāds baro ar karoti, ielej mutē visu, ko grib, bez manas atļaujas. Televizorā un grāmatā varbūt pat viens stāsts, bet lasot man ir sajūta, ka es pati piedalos procesā, pati uzburu vietu, kur tas notiek, uzburu tēlus, kas darbojas, uzburu sajūtas, noskaņu, visu pati, es piedalos radīšanā, manas smadzenes kustas līdzi, man neieliek visu gatavu mutē.
iedvesmas pieturpunkti nr.42 Pirms kāda laika pētot izdevniecības sadaļu “Drīzumā” ieraudzīju virsrakstu “Lasītājs vilcienā 6.27”, ieliku savā krājumā kā vēlamo “upuri” lasīšanai. Šodien bija tā priecīgā diena, kad bibliotēkā tiku pie grāmatas – pilnīgi jauna vēl bibliotēkas plauktos nepagulējuša eksemplāra. Melns samtains vāciņš, kas jāpaglauda (nav iespējams atturēties :D). Vienīgā bēdlieta – pārāk plāna. Bet par pašu grāmatu varu teikt, ka viena no pēdējā laika skaistākajām lasītajām grāmatām. Visnetipiskākais mīlasstāsts, kas sākas aiz grāmatas robežām. Visdīvainākie varoņi. Visdīvainākās darbības vietas. Manā gaumē.
Iesaku.
Iedvesmas pieturpunkti Nr.12 Joprojām par lasīšanu un grāmatām. Pēdējos gados pārsvarā lasu elektroniski, kaut arī kādreiz likās, ka nav iespējams atteikties no papīra grāmatas, bet daudzie ērtuma plusi un iespēja vienmēr nēsāt līdzi veselu bibliotēku uzvarēja ātri. Ja kāds vēl nav pazīstams un gribētu lasīt elektroniski, iesaku: Fabulu: https://fabula.im/lv
Bet palaikam tāpat apmeklēju bibliotēku un pētot bibliotēkas grāmatu pieejamību, ieraudzīju pārsteidzošu skatu – rindā uz grāmatu ir 69 cilvēki. Tas nozīmē, ka cilvēki lasa un tas ir superforši! Bibliotēkas katalogs: https://katalogs.rcb.lv/Alise/lv/home.aspx
„Kad gan kāds cilvēks bija viņš pats? Tad, kad bija tāds kā vienmēr? Tāds, kādu redzēja pats sevi? Vai tāds, kāds bija tad, kad domu un jūtu kvēlošā lava apraka zem sevis visus melus, maskas un pašapmānu? Bieži tie bija citi, kuri sūdzējās par kādu, ka viņš vairs neesot viņš pats. Varbūt patiesībā tas nozīmēja: viņš vairs nav tāds, kā mums patiktu? Tātad varbūt galu galā tas viss nebija nekas daudz vairāk kā sava veida kaujas sauciens pret draudošu ierastā satricinājumu, maskēts ar raizēm un bažām attiecībā uz otra šķietamo labklājību?”
„Dzīve nav tas, ko mēs dzīvojam, dzīve ir tas, ko mēs iztēlojamies dzīvojam.”
„Vai ir tā, ka viss, ko mēs darām, tiek darīts aiz bailēm no vientulības? Vai tāpēc atsakāmies no visa tā, par ko dzīves beigās nožēlosim? Vai tas ir cēlonis, kura dēļ tik reti sakām to, ko domājam? Kāda gan cita iemesla dēļ mēs turamies pie visām šīm sapostītajām laulībām, melīgajām draudzībām, garlaicīgajiem dzimšanas dienas mielastiem? Kas notiktu, ja mēs to visu izbeigtu, pieliktu punktu šai slēptajai šantāžai un būtu tie, kas mēs esam? Ja mēs ļautu savām paverdzinātajām vēlmēm un dusmām par to paverdzināšanu uzšauties gaisā kā strūklakai? Jo šī bijātā vientulība – kas īsti to veido? Izpaliekošu pārmetumu klusums? Zudusī nepieciešamība ar aizturētu elpu lavīties pa laulības melu un draudzības puspatiesību mīnēto lauku? Brīvība ieturēt maltīti bez pretimsēdētāja? Laika pārpilnība, kas paveras, kad apklususi norunu viesuļuguns? Vai tad tās nav brīnišķīgas lietas? Paradīzei līdzīgs stāvoklis? Tad kāpēc no tā jābaidās? Varbūt beigu beigās šīs bailes pastāv tikai tāpēc, ka neesam rūpīgi prātojuši par to cēloni? Bailes, ko mums iestāstījuši nedomājoši vecāki, skolotāji un priesteri? Un kāpēc gan mēs esam tik droši par to, ka citi mūs neapskaustu, redzēdami, cik liela kļuvusi mūsu brīvība? Un ka tūdaļ nesāktu meklēt mūsu sabiedrību?”
/Paskāls Mersjē.Nakts vilciens uz Lisabonu/