ievaszids.lv

Glezna “Rīta gaisma”. Divi pretstati: sargājošs spārns kā spēks un lapu košums pretstatā taureņu trauslumam, kas ir maigums un sievišķība. Spāre – gudrības un izaugsmes simbols – spēja izcili piemēroties pārmaiņām. Spirdzinoša rīta gaisma, kas apmirdz pasauli – kā iedvesma jaunai dienai!

Maigo spārnu pieskāriens pasteļtoņu jūrā! Trausli, smalki un viegli!

Glezna “Gaismas sargi”. Meža ezeriņš un gaismas sargātāji – kaķi! Glezna kā uzdevums “Atrod piecus kaķus!”

Glezna telpā. Vietai, interjeram ar dabas sajūtu.

Tumsā gar ezeriņu iemirdzas jāņtārpiņi. Fluorescentās krāsas redzamas tikai tad, kad telpā ir pustumsa, dienasgaismā nevar redzēt.

Glezna “Gaismas ņirbēšana“. Trauslas magoņu ziedlapas un pasteļtoņi – himna sievišķībai. Gatavās odziņas – sulīgs un košs dzīves laiks, kad jābauda, kad vairs nav tikai pusplaukuši pumpuri, kas kaut ko gaida, bet dzīves sulīgums visā pilnībā :) Gaismas laukumiņi ņirb starp lapām kā tūkstoš sauleszaķīši un spēlējas taureņu spārnos.

.

Glezna, kuru var skatīties un piekārt pie sienas jebkurā virzienā. Sagrozot, katrreiz ir sajūta, ka glezna mainās – akcentējas un priekšplānā it kā izvirzās kaut kas cits, kaut kas paliek nemanāmāks.

“…mīlu tevi tikai tevi vienmēr tevi visu manu mūžu tu esi mana elpa mani sirdspuksti tu esi manī bezgalīga jūra ko redzu esi tu tās zivis ko ķeru tu esi ievilinājusi manā tīklā tu esi mana diena un mana nakts un asfalts zem manām zolēm un kaklasaite man ap kaklu un āda uz manas miesas un kauli zem manas ādas un mana laiva un manas brokastis un mans vīns un mani draugi un rīta kafija un manas gleznas un manas gleznas, manas gleznas…” Grāmata, ko lasīju gleznojot, horvātu autore N.Dragniča “Ik dienu, ik stundu”.

Glezna “Apburtais dārzs”. Dāvana Līgai! Šoreiz galvenajā lomā protejas un medinillas. Smalka sajūtu pasaule. Tik viegli būt!

Glezna “Pieneņu medus” par godu mazajam sunītim Čārlijam, kuram jau ir 16 gadi, bet aizvien vēl izskatās pēc maza kucēna. Bezgalīgs siltums un mīlestība, kas smaržo pēc medus.

Glezna “Spārnu ieskautā”. Vēl viens darbs rozīgajā sērijā, vēl viens sajūtu dārzs. Aelitai – smalkas dvēseles cilvēkam.

Glezna “Četras māsiņas“. Elīnai un viņas brīnišķīgajām meitiņām! Gaismas pielieta sievišķības, maiguma un mīlestības pasaule! Ieelpo šo pasauli pirms iešanas ikdienā!

Šis darbs ir manai mammai :) Ilgi nevarēju tikt uz pēdām īstajai sajūtai, kas man jāuzrada, jo pārāk pierasts domāt, ka mammai vajag tādu mierīgu ar margrietiņām. Mamma visiem pielāgojas kā klusa pļavas puķīte, taču tikai tad kad sapratu, ka iekšā viņai dzīvo grezna puķu dvēsele, grezna sajūtu dvēsele, ota pati darīja savu un bez piepūles parādījās puķu krāšņums un bagātība, gaisma, kas apmirdz dārzu. Puķes zīmētas tieši no mammas dārza dzīvē, gribu, lai viņai arī ziemā istabā ir vasaras dārza siltums un krāsas.

Izkāpt ārpus laika un atdoties pasaulei.  Apstāties, lai sajustu. Apstāties, lai ieraudzītu. Uzaicināt pasauli sevī.