this is us
May 25th, 2022 by ievaiedvesmas pieturpunkti nr.180 Vēl viens ūdens glāstītais koks ar uzrakstu. Liepājas puses draugi, kuru ģimenītes uzraksta koks palaikam jāpapildina ar jaunpienācējiem ģimenē ♥ Viņi – gaišuma un mīlestības pilni!
iedvesmas pieturpunkti nr.180 Vēl viens ūdens glāstītais koks ar uzrakstu. Liepājas puses draugi, kuru ģimenītes uzraksta koks palaikam jāpapildina ar jaunpienācējiem ģimenē ♥ Viņi – gaišuma un mīlestības pilni!
iedvesmas pieturpunkti nr.178 Manuels Vilass “Ordesa”. Autobiogrāfiska grāmata, kas kāpj ārā no jebkāda žanra. Dzejiska, filozofiska, biogrāfiska utt. Par cilvēka īslaicīgumu. Par būšanu šeit un par nebūšanu. Grāmatu nelasīt tiem, kam vajag secīgu sižetu un notikumus, lasīt tiem, kam vajag dvēseles pārdzīvojumu. Un tiem otrajiem pēc grāmatas izlasīšanas gribēsies aizbraukt uz Ordesu. Katram uz savu.
“Mani vairs neapmierina neviena cilvēka klātbūtne. Es mīlu cilvēkus, bet man nepatīk atrasties kopā ar tiem. Man šķiet, ka esmu atklājis Rahmas zvaigznāju. Man šķiet, ka esmu sapratis: vientulība ir matērijas un fizikas likums, likums, kas paģēr mīlestību. Tas ir kalnu likums. Ordesas likums. Migla pār virsotnēm. Kalni.”
“Varbūt tā arī ir personības augstākā pakāpe: sasniegt brīdi, kad tev visa pietiek: ja tu sarīko svinības, ierodas viens ārkārtīgi svarīgs viesis, un šis viesis esi tu; ja stājies laulībā, esi neprātīgi iemīlējies otrā pusītē, jo šī otra pusīte esi tu; ja nomirsti un augšāmcelies, un ieraugi Dievu, tavs apstulbums ir vienreizīgs, jo tu redzi savu seju.”
“Rakstnieks Alehandro Gandara nesen man teica, ka šķiršanās brūces piededzināšanai vajadzīgi pieci gadi. Manuprāt, viņam taisnība: tie ir pieci gadi. Man jo sevišķi sāpīga bija maiguma sairšana pīšļos. Prātā nāk bijušās sievas kādreiz sacītie vārdi, tik pilni sirsnības. Tad es sapratu, ka attiecību nāve īstenībā ir kādas slepenas valodas nāve. Mirstošas attiecības aizsāk kādas valodas izmiršanu. Kādā ierakstā Facebook rakstnieks Žordi Karrions teica: “Katrs iemīlējies pāris, kas bieži satiekas, kopā dzīvo un mīlējas, rada valodu, kas pieder vienīgi viņiem. Tā ir valoda privātai lietošanai, tajā mudž neoloģismi, kropļojumi, semantiski lauki un apslēptas nozīmes; tā ir valoda tikai diviem runātājiem. Kad pāris šķiras, šī valoda sāk sairt. Tā sairst pavisam, kad abi atrod citus.”
Citāds laiks. Jo vairāk tumsas, jo vieglāk redzēt gaismu, kas apspīd ceļu, kur būtu jāiet. Sajūta, kas ļauj lidot, ja pietiktu drosmes atraisīties no visa, kas vēl tur. Bet varbūt vienkārši glezna, kur dārzs, mežs un peldēšana starp zvaigznēm. Par VIŅU, kura lidoja naktīs.
iedvesmas pieturpunkti nr. 177 Italo Kalvīno “Palomars”. Jau esmu rakstījusi par Kalvīno. Vēl viens itālis, kurš ar saviem tekstiem mani ir pievācis sev :) Tik pazīstama man sajūta, kad skaties jūrā un mēģini atšķirt viļņus, vai pļavā ieskatīties katrā lapiņā, katrā smilgā. Tas pasaules smalkums, ko vairums uztver kā pašsaprotamu. Tā jēga, kāpēc ir zvaigznes. Putni. Un cilvēks – te ir, te nav.
“Kad iestājas skaista, zvaigžņota nakts: Palomara kungs saka: – Man vajag iet skatīties zvaigznes. – Tieši tā viņš saka: – Vajag, – jo necieš izšķērdību un uzskata, ka būtu izšķērdīgi un nepareizi atstāt bez ievērības visu to lērumu zvaigžņu, kas viņam tiek piedāvāts. “
“Palomara peldošais es ir iegrimis sašķeltā pasaulē, spēku lauku krustojumos, vektoru diagrammās, staru kūļos, kas satiekas, šķiras, lūst. Bet viņā pašā saglabājas punkts, kur viss pastāv citādi, tāds kā mezgls, sabiezējums, sablīvējums: sajūta, ka esi šeit, bet varētu arī nebūt šajā pasaulē, kura varētu arī nebūt, bet tomēr ir.”
“Cilvēks, piemēram, jau briedumā izlasa viņam nozīmīgu grāmatu, kas liek iesaukties: “Kā gan es varēju dzīvot, iekams nebiju to izlasījis!” vai arī “Cik žēl, ka es to neizlasīju jaunībā!” Nu, lūk, šādiem apgalvojumiem nav daudz jēgas, sevišķi jau otrajam, jo, sākot no brīža, kad cilvēks grāmatu ir lasījis, un nav svarīgi, vai viņš to izlasījis agrāk vai vēlāk, jo tagad arī dzīvi pirms šīs grāmatas lasīšanas ietekmē un iezīmē tās izlasīšana.”
iedvesmas pieturpunkti nr.176 Man tas ir jāpieraksta. Šodien būs pirmizrāde. Vakar bija ģenerālmēģinājuma izrāde ar skatītājiem. Dailes teātris izrāde “Rotkho”. Joprojām nevaru “atlekt” atpakaļ. Nevar raksturot ar “patīk” vai “nepatīk”. Pēc izrādes Tu paliec bez valodas, neko nevar pateikt. Tas ir kaut kas tāds, kas “ievelk”, “iesūc”, arī izrādes laikā sajūta, ka tu esi sastāvdaļa no šizofrēniskās pasaules, ko tev rāda, bet tieši šizofrēniskums piedod tieši to visīstākās realitātes sajūtu. Tas nav parastais, tas nav pierastais teātris. Viss kustās, darbība vienlaicīgi notiek dažādās vietās un tas viss tiek filmēts un uzreiz rādīts ekrānos dažādās vietās, tuvplāni, sarunu fragmenti no vienas vai otras telpas vietas. Brīžiem tikai kustība, brīžiem tikai skaņa vai bilde, un viss atkal kopā. Skatuve nevienu brīdi nav statiska, tā kā dzīve, kas norisinās katru mirkli visur vienlaicīgi. Bet stāsts PAR MĀKSLU. Kāda ir mākslas vērtība? Kāda ir mākslas tirgus vērtība? Kāda ir mākslas un mākslas skatītāja attiecību vērtība? Kas ir māksla? Gan sarunās, gan uz ekrāniem parādās šie jautājumi. Ja par miljonus vērtu mākslas darbu cilvēki stāsta, ko tur sajūt, raud un pārdzīvo šo mākslu, bet brīdī, kad pasaka, ka tas ir viltojums – emocijas beidzas. Kā??? Tā ir mūsu “feikā” pasaule, kurā visbiežāk “kāds eksperts” pasaka: “jā, šis ir vērtīgs, tas maksā miljonus”, par jebko – interjers, augstā mode utt, jebkas. Kāds “iebaro” vērtējumu un visi māj ar galvu. Tieši tāda pasaule apkārt – kurā kāds eksperts pasaka, ko tev vajadzētu just. Gribas iedzert vīnu un uzsaukt tostu “Par īstumu, par sajūtu īstumu”, nestreipuļot līdzi “feikam”, nespēlēt spēli “Ādamam bij septiņ dēli, visi dara tā”. Un jā – izrādē ir arī pats Rotko, taču katrs tēls ir tik pat nozīmīgs, neviens nav galevenākā lomā, jo katrs ar savu stāstu un izgaismoto dzīves fragmetu ir vienlīdz svarīga sastāvdaļa kopīgajā ēdienā, jo arī Rotko nebūtu nekas bez ekspertiem, bez muzejiem, bez skatītājiem. Ļoti iesaku katram pārdzīvot to, ko piedāvā šī izrāde.
Izrādi veidojis poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, dramaturģe Anka Herbuta, izrāde notiek vairākās valodās un arī aktieri ir gan latvieši, poļi, ķīnieši. Tiek rādīti tulkojumi. Uz ekrāniem redzami gan fakti, gan, citāti, gan jautājumi. “Izrādei nav žanra – dramaturģija, režija, scenogrāfija un aktierspēle sintēzē ar tehnoloģiskajiem risinājumiem, kādus izmanto TV un kino, veido unikālu mākslas notikumu”.
iedvesmas pieturpunkti nr.165 Rīgas laiks. Februāris, 2022. Svens Kuzmins “Par gaismu”
“Sicīlijā ir īpaša gaisma. Pirmo reizi izkāpjot Palermo lidostā, pārņem satriecoša atklāsme, ka visu mūžu esi vērojis pasauli kā caur netīrām, tonētām brillēm. Sicīliešu gleznotājs Frančesko Lojakono šo gaismu atveidojis tik precīzi, ka viņa ainavas šķiet apstrādātas ar zelta pulveri vai luminiscējošu pastu. Protams, no teorijas viedokļa nekā pārsteidzoša tur nav. Renesanses vecmeistari jau sen bija atkoduši, ka dienvidu krāsainība un asās gaismēnas ir ne tikai “Dieva un Saules”, bet arī vadošo gaisa straumju nopelns. Nezinātniski izsakoties, tās izdzenā putekļus, tvaikus un citas mikroskopiskas drazas, paverot skatienam pasauli bez filtra. Es nezinu, kādas izjūtas Lojakono ainavas raisa cilvēkos, kuri lielāko dzīves daļu pavada šādā apgaismojumā. Taču man kā netīro briļļu cilvēkam “Skats uz Katalfano kalnu” atklāj arī ko vairāk: gaisma nav tikai ainavas apstāklis. Mākslas darbā tai var būt arī galvenā loma. Un tas ir interesanti, jo pati “gaisma” taču nav redzama, tieši tāpat kā nav redzams Dievs un pārāk bieži arī Saule. Cilvēka acij ir redzami tikai gaismas atspīdumi uz virsmām.”
Gleznojums dāvana manam tētim – vismakšķernieciskākajam makšķerniekam! Zemūdens dzīve un asarīšu ballīte starp ūdensrozēm! Mazās zivtiņas gandrīz neredzamas dienasgaismā, toties tumsiņā – pašas redzamākās. Gleznas divas sejas – viena dienasgaismā, otra tumsā! Kārtējo reizi jāteic, ka ārkārtīgi grūti nofotogrāfēt īstās krāsas un faktūras, kas ir dzīvē, bet priekšstatam ir ok :)
iedvesmas pieturpunkti Nr.164 K.Sentklēras grāmata “Krāsu slepenā dzīve”. Grāmata krāsu un faktu mīļotājiem! Apraksti, stāsti par krāsu toņiem, kā tie radušies, kā ieguvuši savus nosaukumus un dažādas interesantas nianses krāsu vēsturē. Grāmata sadalīta pa krāsu grupām – violetās krāsas toņi un nokrāsas (feniķiešu purpurs, orseīns, madženta, moveīns, heliotrops, violetais), zilās krāsas toņi (ultramarīns, kobalts, indigo, Berlīnes zilais, ēģiptiešu zilais, mēļais, elektrozilais, cerulīns), zaļās, baltās, oranžās u.c. Lappušu malas iekrāsotas attiecīgā tonī. Ļoti interesanta un bagāta grāmata! “Gaisma ir krāsa, bet ēna – tās neesamība”. Sākumā ļoti saprotami izstāstīts par krāsu kā tādu. Krāsa ir gaismas enerģija, kas uz dažādām virsmās dažādi atstarojas un dažādi absorbējas, pašai virsmai nav krāsas. Baltā ir visu krāsu sajaukums, melnā – krāsas neesamība.
Glezna. Spirdzinošs optimisms! Lai čum un mudž mirdzošs prieks, dzīvīgs dabas elpas apliecinājums, ka brīnišķīgā pasaule notiek, neskatoties uz parasto, reizēm skumjo, cilvēku pasauli. Atgādinājums – par ko ir dzīve :) Evijai!
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Ar ko atšķiras īsts otas pieskāriens audeklam no bildes izdrukas uz canvas? Izdruka, lai cik skaista būtu, ir tukša. Tā ir dekoratīva, bet tukša. Bez sajūtām, bez enerģijas. Vietas aizpildīšanai. ĪSTS gleznojums nes līdzi savu auru. Nav nozīmes gleznotāja vārdam vai bildes cenai, svarīgi ir sajust vibrācijas, kas uzrunā! Tas var būt pat bērna zīmējums – ja tur ir tieši tas, kas tevi uzrunā, iedvesmo, iepriecina, tad tieši tāds darbs ir jāizvēlas. Un jebkurš darbs jāmaina – tiklīdz cilvēks pats mainās un vajadzīga cita veida enerģija savā tuvumā. Dzīva krāsa, otas triepieni ir pilni ar dvēseli.
12 jaunas nodaļas, 365 jaunas iespējas dzīvot laimīgāk :) Janvāris – 1.nodaļa! Sākam! Nevilkt līdzi to, no kā esi izaudzis. Tikt vaļā no enkuriem, kas neļauj elpot viegli. Drusciņ vairāk nezināmā, drusciņ vairāk neatklātā, drusciņ vairāk izlasāmā! Krietni vairāk mīlamā!
iedvesmas pieturpunkti nr.171 Nina George “Dienvidgaismas”. Pati skaistākā grāmata, ko esmu lasījusi. Tā smaržo! Smaržo pēc visa, ko mīlu. Grāmata, ko izjūtu un sajūtu kā sevi pašu.
“Jo vienmēr, kad Fransē redzēja Marī Žannu, viņa krūtīs atvērās mazs avotiņš, kas smējās. Tas priecīgi guldzēja, un viņa sirds bija kā iemērkta šampanietī.”
“Un tā Kolete devās projām no Montelimāras, lai izdibinātu, kā tas ir – pacelt galvu, dzīvot vienai ar grāmatām un nevienu citu, kaut arī viņa juta sevī to izsalkumu būt kādam par pasauli, kādam, kurš šo pasauli uztver, mīl un ļaujas tās spozmei kā madame pati. Un madame Kolete Brijāna tieši tāda bija: spoža.”
“No tāda skatupunkta grāmatas bija pēdējā senā maģija; caur tām noklusētās realitātes tapa redzamas. Tās pārveidoja lasošos, transformēja, atvēra viņiem durvis uz svešu galvu, uz kādu citu ķermeni pat tad, ja tas jau pirms gadsimtiem bija miris. Lasošie izpētīja svešu atmiņu, sapņoja kāda cita sapņus, staigāja apkārt ķermenī, kas nebija viņu pašu, juta, ko grūtībās, izmisumā un kaislē izjuta svešinieki, apceļoja zemes , pagājušus laikus, paralēlās pasaules, neizkustoties no vietas, piepeši kļuva veci vai atkal jauni vai mainīja dzimumu, mainīja ādas krāsu. … Grāmatas kādu padara par ceļotāju laikā, tēlu pārveidotāju, ķermeņu mijēju, domu lasītāju un nemirstīgo; tātad grāmatas ir pēdējā atlikusī lielā mūslaiku alķīmija.”
“Tomēr arī viņš nevarēja aizkavēt brīdi, kad viesi kļuva nemierīgi šajā mierā. Nepietika ar viesiem uzbūvētu peldbaseinu. Ierīkotu vīna pagrabu. Nepietika ar to, ka viņus apņēma desmitiem putnu sugu, kuras tie nepazina, – pūču kliedzieni naktī, apodziņi-, tauriņi, un lapsas, lavandas un soliņi zem olīvkoka. Ko gan bija iespējams darīt, lai viņus apturētu, panāktu, lai viņi šeit spēj izturēt paši sevi, šajā skaistumā, kas cilvēkiem bieži vien parādīja, cik tālu viņš ir no dzīves skaistuma?”
“Kā bija sacījis Žans Finkelkrauts, petitpa jaunais copain: „Tieši tā ir jālasa – kā taurenim. Lidinoties pavisam bez plāna, tas atklāj sev nezināmas paradīzes krāšņumu. Neklausies savās skolotājās, kas būtu jālasa un kas nē. Nekad neesi augstprātīga pret kāda noteikta veida grāmatām, esi taurenis!”
“Žanam bija tā dziļā mulsinošā sajūta, ka pie Sēnas viņam tiek nokrāpta dzīve. Kad viņš brauca metro, kad gāja pa trotuāriem un akmeņi viņu nošķīra no zāles un zemes un no smaržas un visa Parīze bija kļuvusi tik strauja, tik skaļa, tik svarīga pati sev: kas viss tagad ir a la mode, vajadzīgs, trendīgs, kas ir tas jaunais, vēl jaunākais, tas visjaunākais laiks? Un, kopš de Gollu bija nomainījis Pompidū un tad jau arī nāve, Žanu tik un tā nepameta sajūta, ka viņš vairs nav savās mājās. Finekelkrauts bija ilgojies pēc la France profande, pēc mazliet romantizētās, ierastā pieticībā vadītās lauku dzīves tālu prom no steidzīgā laika. Senajā Provansā, kur gaisma un zilgme mierināja no ziemeļu aukstās gaismas sāpošās acis, Un par to viņš gribēja rakstīt, tā sakot, dot iespēju nācijai atvilkt elpu ar savu darbu „Aizmirstā klātbūtne”, tā viņš to sauktu.”
“Vai zināt, ka es braucu pie jūras, kad nesaprotu, kā rīkoties tālāk? Jūra ir tik intensīva un pilnīga, tā nekad nav neizlēmīga. Un varbūt mums visiem biežāk būtu jābrauc pie jūras. Lai sevi vispirms pazaudētu un tad atkal atrastu.”
iedvesmas pieturpunkti nr.170 Tik melna melna nakts un tik balts balts sniegs. Iņ un jaņ. Tādā naktī pazūd robežas. Tu esi pa vidu baltam sniegam, pa vidu melnai naktij.
iedvesmas pieturpunkti nr.169 Prieka impulsi. Smalki. Mirdzoši. Gaišuma pilni. Viss decembris piepildīts ar gaismas dāvaniņu gatavošanu. Prieka impulsu pasaule – uzdāvini gaismu vienam, tas prieku pados nākamajam, kā domino kauliņi prieks pa ķēdīti sakritīs daudzās sirdīs :)
iedvesmas pieturpunkti nr.168 Get glowing. The world needs your magic.
Decembris sasaldē manu elpu, acis aizsnieg ar mīkstām baltām sniegpārslām un es atkal ilgojos! Leduspuķes savijas logos, baltas gultas saklātas koku zaros un es atkal ilgojos! Pēc vasaras mirdzēšanas! Pēc siltas gaismas! Pēc trīsuļojošiem lapu smiekliem! Summer of love.
iedvesmas pieturpunkti Nr.167 Ziema ir tik piemērota lasīšanai :)
iedvesmas pieturpunkti nr.166 Dāvinu gaismu! Katru dienu kādam tiek gaismas dāvaniņa! Pati sev uzburu Ziemassvētkus katru vakaru, taisot mazus tumsas izgaismotājus :)
Glezna “Dienvidgaismas”. Feju dārzs smaržo pēc Vidusjūras :) Olīvkoki, lavandas, cipreses un saulē kalstošas puķes. Feju vējdzirnavas ar smalkiem spārniem maigi ietin puķu smaržu dienvidvējā.
Sāku zīmēt hortenzijas, bet uzzīmējās olīvdārzs. Es mīlu Vidusjūras sajūtu, Grieķija, Itālija, Spānija, turienes daba man liek justies kā mājās, turienes gaiss man ļauj paīstam elpot. Vēl kādu ciedru laikam vajadzēja iezīmēt smaržas pilnībai.
iedvesmas pieturpunkti nr.162 Tik daudz ir lasīts un dzirdēts par “šeit un tagad”, bet man šķiet, ka J.Rubeņa grāmatā “Starp divām bezgalībām” ir labākais “šeit un tagad” formulējums par vertikālo kustību mūsu ierastās horizonālās kustības vietā.
“Būt šeit un tagad. Mūsu prāts parasti uzturas vai nu pagātnē, vai nākotnē. Pārbaudi pats! Domājot mēs gandrīz vienmēr vai nu atceramies pagātni, vai fantazējam par nākotni. Prāts nespēj uzturēties tagadnē, jo tagadne ir ekstrēmi šaura robežlīnija, tai nav telpas. Mēs varam būt tagadnē, bet nevaram “domāt par tagadni”. Kad nedomājot ļaujam sev atrasties šajā mirklī, iespējams, mūsos pirmo reizi sākas patiesi garīgs process. Atveras jauna dimensija – apzināšanās, kas nav domāšana. Daži cilvēki uzskata, ka apzināšanās ir domāšana par apzināšanos, taču patiesībā apzināšanās ir esamības lauka sajušana. Apzināšanās ir mirklis, kurā vairs nenotiek parastā horizontālās uztveres streipuļošana uz priekšu un atpakaļ – pagātnē, nākotnē vai fantāzijā -, bet sākas jauna, vertikāla kustība. Vienalga, vai raksturojam to kā virzību dziļumā vai augstumā, tas ir mirklis, kad atrodamies tik šaurā vietā, ka tajā nav vietas nevienai pašai domai. Mēs varam tikai būt” / J.Rubenis “Starp divām bezgalībām”/
iedvesmas pieturpunkti nr.161 Krāsu iedvesmai – neparastas krāsas ezeriņi! Kurzemē – Lāčkroga ezers, Vidzemē – Zādzenes ezeriņš. Latvijā maz tādu vietu, kur ūdens toņi un nokrāsas ir tik dienvidnieciski, bet dažas tomēr tādas ir! Ezeru 50 nokrāsas :)
iedvesmas pieturpunkti nr.160 Šīs vasaras mana TOP sajūta – gaismas ņirbēšana. Īsti nepatīk vārds “ņirbēt”, bet nezinu citu, kurš precīzāk nosauktu gaismas rotaļīgo dejošanu, vieglo plivināšanos it kā ķircinošos smieklos. Cik skaista ir tāda būšana :)
Vienmēr domāju, ka pats svarīgākais ir noturēties uz korītes, starp prātu un sirdi, starp darbu un izklaidi, starp nopietnību un smiekliem, utt. Noturēt līdzsvaru. Bet nesen atklāju, ka var pakāpties augstāk, kur tādas ņemšanās ar līdzsvaru nemaz nav, nav ņemšanās ar prāta un sirds ķidāšanu – viss vienkārši ir tāds, kā ir. Viegls un acīmredzams.
Šis darbs ir manai mammai :) Ilgi nevarēju tikt uz pēdām īstajai sajūtai, kas man jāuzrada, jo pārāk pierasts domāt, ka mammai vajag tādu mierīgu ar margrietiņām. Mamma visiem pielāgojas kā klusa pļavas puķīte, taču tikai tad kad sapratu, ka iekšā viņai dzīvo grezna puķu dvēsele, grezna sajūtu dvēsele, ota pati darīja savu un bez piepūles parādījās puķu krāšņums un bagātība, gaisma, kas apmirdz dārzu. Puķes zīmētas tieši no mammas dārza dzīvē, gribu, lai viņai arī ziemā istabā ir vasaras dārza siltums un krāsas.
iedvesmas pieturpunkti nr.159 Mets Heigs “Pusnakts bibliotēka”. Grāmata tiem, kas palaikam pieķer sevi pie domas “Kā būtu, ja būtu”. Vai pieķer sevi nožēlās – būtu darījis labāk to, izvēlējies to kaut ko citu utt. Grāmata ir ģeniāla savā vienkāršībā un skaidrībā. Gandrīz vai tāda pasaciņveidīga vienkāršība, bet ar milzīgu filozofisku jaudu. Kā tāds kliedzošas dvēseles veldzējums, kas dod mieru, atbildes, jēgu esamībai – tādai, kā tā ir. Iedvesmojoša. Iesaku.
„Gribēt” ir interesants vārds, – viņa domīgi sacīja. – Tas nozīmē, ka kaut kā pietrūkst. Reizēm, kad aizpildām šo trūkumu ar kaut ko citu, sākotnējā gribēšana pilnībā izzūd. Varbūt tavu problēmu drīzāk rada tas, kā pietrūkst, nevis tas, ko tu gribi.”
“Dzīve ir savāda, – Nora teica. – Un mēs to savādi uztveram. Kā vienvirziena taisni. Bet tā aina, kuru mēs redzam, nav kopējā aina. Jo dzīvi veido ne vien tas, ko mēs darām, bet arī tas, ko nedarām. Un ikviens brīdis mūsu dzīvē ir … pagrieziena brīdis.”
“Mēs zinām, tikai to, ko uztveram. Viss, ko piedzīvojam, iznākumā ir tikai mūsu uztvere par notikušo. „Svarīgs nav tas, uz ko skaties; svarīgs ir tas, ko redzi.””
Glezna “Eikaliptu noslēpums”. Tur pustumsā aiz mežonīgiem vīteņiem, aiz eikaliptu zariem, aiz naktsvijoļu smaržām, ir noslēpums! Tieši kā dzīvē – izlauzies caur džungļu mežonīgumu, nokļūsti gaismā :)
iedvesmas pieturpunkti nr.158 D.Ouensas grāmata “Kur vēži dzied”. Uzreiz nebiju droša, ka pierakstīšu par šo grāmatu, bet nākās, grāmatas skati kā filma tinās galvā. Tur ir viss – labs stāsts, mīlestība, slepkavības izmeklēšana, visādu veidu attiecības, taču kā jau arī anotācijā teikts – grāmata ir oda dabai. Putni gliemežvāki, no kokiem kā aizkari slīgstošā spāņu sūna, māršas, dumbrāji, viss tik dzīvs, ka lasot var sajust jūras gaisu, purva klusumu, miglas tīšanos smilgās, putnu spārnu švīkstus un niedru šalkošanu vējā. Amerikas dienvidu štatos ir tādas pludmales, kur tik daudz vāku gliemežvāku un tie ir lieli, ka skalojoties okeāna krastā šķiet, ka zvana tūkstošiem smalku zvaniņu kā vēja stabules. Man likās, ka tādām jābūt enģeļu balsīm – tik trauslām, skanīgām un smalkām. Lasot “Vēžus” es atkal dzirdēju šo gliemežvāku mūziku.
iedvesmas pieturpunkti nr.157 Viena no skaistākajām klip-dziesmām pasaulē https://www.youtube.com/watch?v=is8O41t13cw&list=PLJmgHmMUMj9O6Dn6Cj-TIniAwyd478h8Z&index=15
Ūdens mirdzēšana ir maģija. Ūdens mirdzums saulē, taurenīšu vizēšana lavandu laukos, gaismas ņirbēšana koku lapās – tā ir hipnoze, kas paceļ soli virs zemes, vieglākā dimensijā, smalkākās vibrācijās, kur neaizsniedzas ziņas, internets, ego, slimums, kāmju skriešana ritenī, strīdi, meli, blakuscilvēka nemīlēšana. Kaut uz mirklīti pacelties gaismā – to es novēlu.
Gaismas pielieta vasara. Saules izredzētie.
iedvesmaspieturpunkti nr.156 Happiness is homemade (latviski: laime ir mājražojums :)) Dāvana ģimenītei- Uldis, Edīte un Rūdolfiņš :)
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Entonijs Dors “Mums neredzamā gaisma”. Viena no retajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi par kara laiku. Ilgi nevarēju saņemties, jo kara tēma man ir tabu, bet grāmata neļāva sevi aizmirst un prasīt prasījās pēc izlasīšanas. Bet pats karš ir minimāli, aprakstīti ir cilvēki. Paralēli stāsti – viens par aklu meitenīti, kurai tētis uztaisa koka miniatūru pilsētas modeli, lai viņa iemācītos pilsētu un, arī akla būdama, varētu dzīvot patstāvīgi, un otrs stāsts par puisi, kurš jau sešos gados ir radiotehnikas ģēnijs. Viņu ceļi krustojās uz vienu dienu. Dziļa grāmata, atvars, kas ievelk, aizkustina, saskumdina un atstāj pēdas.
„Protams, bērni, smadzenes atrodas pilnīgā tumsā, balss stāsta. Tās peld caurspīdīgā šķidrumā galvaskausa iekšienē, kur nekad neiekļūst gaisma. Taču pasaule, kuru tās uzceļ prātā, ir gaiša. Tā ir pilna ar krāsām un kustību. Kā, bērni, smadzenes, dzīvodamas bez gaismas stariņa, uzbūvē mums pasauli, kas staro gaismā?”
E.Dors “Mums neredzamā gaisma”
iedvesmas pieturpunkti nr.154 Maijas Tabakas izstāde “Saulainā diena” galerijā “Daugava”. Tabakas izstādes nedrīkstu palaist garām, tā ir mana iedvesma, no viņas gleznām smeļos gaismas un krāsu enerģiju, uzpildos, atjaunojos.
iedvesmas pieturpunkti nr.155 Šis darbs burtiski iztecēja no rokas. Biju iesākusi pavisam citu, taču viss iesāktais pārvērtās par šo. Nekontrolēti, lielā ātrumā ņēma un parādījās :D Nosaukumu ielikšu kā teica mana mamma “Dievišķā pasaule” :) Tāda ir mana laimes pasaule – gaisma, ūdens, mežs, ziedi. Tad kad visi akmeņi pārvarēti un ilūziju burbuļi atstāti aiz muguras – var nokļūt gaismā.
Šoreiz pasūtījumā “enģelis, bet lai nav vienkārši pliks enģelis”. Tāpēc radās sargājošs enģeļa spārns ap līksmu mūzikas, gaismas un ziedu pasauli, kur fejas iznesā gaismu pa ziediem. Cilvēka acij neredzamā, bet notiekošā pasaule. Nepaej garām ziediem, apstājies, pasmaržo, ieelpo to gaismu, ko laumiņas nēsā.
iedvesmas pieturpunkti nr.153 Gleznošana ir kā ceļojums. Sāc ar vienu izdomātu detaļu un nekad nezini, kur tas viss tevi aizvedīs. Pa ceļam var izpriecāties piezīmējot šo vai to, reizēm aizkrāsojot uzzīmēto vai pārvēršot pavisam citā. Un puse prieka slēpjas paletē, sajaukt iedomāto toni reizēm gadās viegli, bet dažreiz nākas izrotaļāties ilgi un nevar saķert tieši to, kas iekūkojis galvā.
Šis ir darbs, kas dzīvo savu gleznas dzīvi arī tumsā, taureņu malas un vēl dažas detaļas tumsā izgaismojas. Nosaukt var katrs pēc savas gaumes un redzēšanas. Varbūt “Spēle”, varbūt “Melnbaltās un krāsainās laikalīnijas” vai “Taureņu spogulija”. Man bij jāuzzīmē darbs, kuram vienīgā norāde: lai nav garlaicīgi skatīties un katrreiz var ieraudzīt kaut ko citu (tumsā būs pavisam cits :)))
iedvesmas pieturpunkti nr.152
Pieneņpūkas. Pieneņpūkās ir kaut kas maģisks. Tās ir kā zieds pēc zieda. Vispirms dzeltena saule, tad balta miglas kleita. Tu uzpūt elpu un katra pūka kā mazmazītiņi spārni paceļas gaisā. Uzvirpuļo kā balerīnas. Smalkas, vieglas un netveramas.
All the flowers of all the tomorrows are in the seeds of today.
iedvesmas pieturpunkti nr.151 Vēl viens ūdens saglāstītais koks. Less is more. (Dažreiz mazāk ir vairāk).
Pieneņpūkas galvenajā lomā, bet rokas iedarīja arī ķiršu ziedus (laikam jau drīzāk korintes, jo tumšsarkanie smalkie ziedu zariņi man galvā no korintēm). Ilgojos pēc ziedēšanas.
Katra pieneņpūka – viena vēlēšanās. Palaid vējā, lai piepildās. Glzenojums pilns vēlēšanos.
Iedvesmas pieturpunkti nr. 149 Atslēga, lai iegūtu visu, ko vien vēlies, ir saprast, ka Tev tas viss jau ir. Ūdens glāstu samīļots koks ar domu. Mīlu to, ko daru.
Šodien debesis nokāpa zemē. Pieglaudās zemei kā atvainodamās. Paņēma līdzi sirsniņu. Uz zemes tagad tukšāks un smeldzīgāks, taču debesis staro spožāk, tur tagad vairāk gaismas un mīlestības.
iedvesmas pieturpunkti nr.148 Sandro Veronēzi “Kolibri”. Pat nezinu, ar ko lai sāk. Grāmata vistiešākajā nozīmē – iedvesmotāja. Vairākas dienas man galvā skanēja dziesmas un veidojās dzeja. Nepiepūloties, nedomājot – vēlās ārā no kaut kurienes vārdi dzejā.
Pirmā sajūta bija, ka grāmata ievelk sevī kā zemūdenī, dziļumā starp ūdensrožu kātiem, kur tu pinies noslēpumainā pustumsā un nesaproti, kas ir kas, un tad no augšas caur lapām iespīd gaismas stars, kas izgaismo un dara mākslinieciskas pat bailes un sāpes. Otrā sajūta – grāmata ir milzīga tumša telpa (to cilvēku dzīve, kuri apdzīvo grāmatu) un ik palaikam ieslēdzas prožektors, kas izgaismo līdz vissmalkākajām niansēm mirkļus cilvēku dzīvē. Prožektors izgaismo te un tur pilnīgi haotiskā veidā, nekādas hronoloģijas, mirklis te un mirklis tur. Izgaismo tik asi, ka aizraujas elpa no neaizplīvurotām sāpēm, no ilgām, no nenotikušas mīlestības.
“Es nesen biju atgriezusies Parīzē no Bolgeri, bija septembris, un, kā jau katru septembri, biju spēcīgā Tavā iespaidā., vēl nebiju attapusies no absurdajām tai nolādētā vietā pavadītajām dienām, tik pilnām ar Tevi un Tevis tik tukšām...”
“…Mums ir vesela dzīve, ko NEdzīvot kopā… izbāžņos pārvērstas mūsu jūtas. Nepiegādāta prece, nokliegsies misiņa eņģelis – desmit kastes ar dzīvēm, tām iespējamām…”
iedvesmas pieturpunkti nr.147 Nu ko – te ir vēl viens labumiņš! Silvijas Brices “Baigās piezīmes”. Izteicieni kā končiņas! Visa grāmata kā konču tūta! mmmmm :) Silvija Brice ir tulkotāja, kuras vārds jau pats par sevi ir kvalitātes zīme. Šī grāmata ir tulkotājas piezīmes par tekstiem, par ceļošanu, par jūru un “viskō” :) Garšīgi teksti!!!
iedvesmas pieturpunkti nr.146 Ta-dā! Studijā ienāk šedevrs! Sandro Veronēzi “Rāmais haoss“. Grāmatas vāks pats jau ir stāsts. Tāda cilvēku analīze, tik skaidrs skats uz cilvēku domāšanu, rīcības motīviem, tik neslēpti izpreparētas sajūtas. Maz notikumi, ja kādam tos vajag. Viena no sajūsminošajām lietām – šīs grāmatas galvenais varonis lasa mirušai sievai adresētu vēstuli, kuru rakstījis Veronēzi cita romāna galvenais varonis, bet grāmatas nav nekā saistītas (tikko lasīju Veronēzi romānu “Pagātnes spēks” kur galvenais varonis ir bērnu grāmatu rakstnieks, arī laba, bet ne tik laba kā “haoss””). Man patīk tādas nejaušas grāmatu sasaistes.
„…nekaitīgajā veidā, kādā prātu zaudē cilvēki, kuri sākumā tic, ka mīl viens otru, bet pēc tam atklāj, ka tā tomēr nav taisnība, ka tā nekad nav bijusi taisnība, ka tā bijusi tikai serotanīna koncentrācija kādā kritiskā viņu dzīves momentā…”
„…mēs esam tikai negadījumi, kas gaida, kad varēs atgadīties …”
„Nē, Pjetro. Neviens cilvēkam nevar likt justies labi, ja šis labums jau nav iekšā viņā pašā. To es esmu sapratusi.”
iedvesmas pieturpunkti nr.145 Divas grāmatas ar ZEN nosaukumā. Nezinu, vai piemēroti abas likt vienā ierakstā, jo viena grāmata ir romāns, otra vairāk kā izziņas grāmata, bet mani ieraksti – kā gribu, tā daru :)))
M.Fermīna romāns “Zen”.Maksanss Fermīns ir smalko sajūtu meistars. Visi viņa romāni ir īsi, lakoniski un izsmalcināti. Tik tīri, skaidri kā rasas pilieni, kā haikas, kā pati ZEN būtība. Fermīna grāmatas lasu vairākkārt. Arī “Zen” lasu jau nezkuro reizi. Kad savajagas tīrību izjūtās. Sajust zen vieglību. Vēl divas īpašās Fermīna grāmatas ir “Sniegs” un “Opijs”.
Šinrjū Sudzuki “Zen prāts, iesācēja prāts”. Sudzuki ir japāņu zen skolotājs, grāmata ir ceļš uz ZEN. Nosaukums par iesācēju ir maldinošs, kaut arī grāmata tiešām vairāk noder iesācējiem burtiskā nozīmē, tomēr svarīgākais ir “iesācēja prāts” citādā kontekstā. Pamatdoma – visu mūžu esi iesācēja prātā, jo tikai iesācēja prāts ir atvērts un uzņēmīgs, lai varētu attīstīties visas dzīves garumā. Nekad neapstājies pie kāda priekšstata, domas – tagad esmu gudrs, man ir viedoklis. Saglabāt iesācēja prātu visu mūžu. (Iepriekš rakstīju “ceļš uz zen”, lai gan Zen nekur nav aizgājis, pie viņa nav jāiet pa ceļu, tas ir šeit visu laiku, tikai jāatver prāts).
iedvesmas pieturpunkti nr.144 Murakami “Kafka liedagā” . “Reizēm liktenis līdzinās smilšu vētrai, kas nemitīgi maina virzienu. Lai izvairītos no tās, tu dodies uz citu pusi. Tajā brīdī arī smilšu vētra maina virzienu tāpat kā tu. Tā notiek nez cik reižu: tu mirkli pirms rītausmas dejo savādu deju, kura beidzas ar nāvi. Tā mainās. Kāpēc? Tāpēc, ka šī smilšu vētra nav kaut kas, atpūsts no tālienes. Tā esi tu pats. Kaut kas tevī pašā. Tāpēc tev nekas cits neatliek kā nepretoties tai . Ej tajā iekšā, aizver acis, aizspied ausis, lai tajās neiekļūst smiltis, un ej uz priekšu soli pa solim. Tur iekšā nebūs ne saules, ne mēness, ne debespušu, un reizēm tur nebūs pat laika. Tikai augstu gaisā dejos smalkas smiltis kā sabirzuši kauli. Jāiztēlojas tāda vētra. Kad šī vētra būs beigusies, tu pats nesapratīsi, kā tiki tai cauri, kā izdevās izdzīvot. Tu pat nespēsi saprast, vai tā tik tiešām ir aiz muguras. Skaidrs būs tikai viens. Tu, tagad no vētras iznākušais, vairs nebūsi tas pats, kas iegāja tajā iekšā. Un tieši tur ir smilšu vētras jēga”
“Man tā sāka likties, kad tikko biju ar tevi iepazinies. Tu kaut ko ārkārtīgi meklē un vienlaikus arī bēdz no tā, cik spēdams. Tevī ir kaut kas tāds, kas liek tā domāt”.
“Mēs visi nemitīgi zaudējam kaut ko sev svarīgu, – viņš saka, kad telefons mitējies zvanīt. – Svarīgus gadījumus, svarīgas iespējamības, neatkārtojamas emocijas. Tā ir viena no dzīves jēgām. Bet mums galvā, es tā iedomājos, ka galvā, ir maza istaba, kur mēs šīs atmiņas glabājam. Kā bibliotēkas krātuve. Lai mēs saprastu paši savu sirdi, mums visu laiku jāpievieno jaunas kataloga kartītes. Tā jāuzkopj, jāvēdina, jānomaina vāzēs ūdens.”
“Laiks kā smags, daudznozīmīgs sapnis noliecas pār tevi. Tu virzies uz priekšu, lai tiktu cauri. Tev no tā neizbēgt, pat ja aizbēgsi līdz pasaules malai. Bet tik un tā – tev ir jāiet līdz pasaules malai. Ir kaut kas tāds, ko nespēsi izdarīt, ja nebūsi aizgājis līdz pasaules malai”
iedvesmas pieturpunkti nr.143 Cilvēks nesastāv tikai no tā, ko ēd. Diēta nav tikai ēdiens. Viss, ko redzi, dzirdi, lasi, filmas, grāmtas, cilvēki blakus, sarunas, kurās iesaisties, TAS VISS esi TU. Tas viss veido tevi emocionāli, garīgi, fiziski. Cukurs ir kaitīgs, to visi zin, bet ka daži cilvēki ir kā cukurs, to mazāk. Seriāli varētu būt cukurvate, no viena fakta – vesela sezona uzpūsta :) Viss, kas tev atpkārt, atspoguļo tevi pašu. Vide, mājas. Cilvēki, ar ko izvēlies būt.
iedvesmas pieturpunkti nr.142 Vakar bija svētku diena, atlaidās žņaudzējs pakrūtē un atjaunojās skābekļa padeve smadzenēm :D Atvērās bibliotēkas! :))) Bez svaigiem burtiņiem es kā bez gaisa!
Reizēm sapņi ir tik skaisti, ka negribas pamosties. Reizēm tik reāli, ka diena pēc tam paiet kā sapnī, bet sapnis joprojām tur sevī kā īstajā realitātē.
iedvesmas pieturpunkti nr.139 Kāpēc gan neiesākt janvāri ziedoši? Iekāpt atpakaļ jūnijā :) Kalsnavas arborētums jūnijā un decembrī. Tā ir brīnišķīga vieta, kur būt. Vasaras sākums ar peoniju kupenām un rododendriem. Simtiem dažādu skujkoku, kā pasaku tēli, rūķu mājas, jumti un paklāji. Gribēju pārvērsties par egli vai ievu un tur iestādīties uz palikšanu :)
… balta sajūta plīvo tik liegi pieskardamās
iedvesmas pieturpunkti nr.137 Lai katram tik daudz mirdzoša prieka, ka vienīgā izvēle ir ģērbties mīlestībā! ♥
iedvesmas pieturpunkti nr.136 Nesen sanāca saruna par dažādiem autoriem, nācās piefiksēt, ka man ir diezgan daudz iemīļotu autoru, Alesandro Bariko ir pirmajā vietā joprojām, bet tāpat man mīļi ir spāņu Havjērs Mariass, K.R.Safons, franču M.Fermīns, Anna Gavalda, Kristofs Onodibio, itāļu – Umberto Eko, lietuviešu – Ivanauskaite, vācu H.Hese, šveicietis Paskāls Mersjē, dāņu P.Hēgs un arī japāņu Haruki Murakami. Nesen izlasīju jaunāko Murakami “Nogalēt Komandoru” 1.grāmata “Idejas parādīšanās”, 2.grāmata “Gaistošā metafora”. Komandors uzreiz man kļuva par iemīļotāko no visiem “murakami”. Tik pilnīgs, tik “biezs” – tādā nozīmē, ka tik daudz garšu, tik daudz saastāvdaļu, nav pliekans un plakans teksts, bet tik daudznozīmīgs, tik reljefains. Neesmu vēl atradusi piemērotāko vārdu apzīmēšanai. Pat nodaļu nosaukumi TĀDI, un katrs no tiem iemitinājies kaut kur nodaļas tekstā un atklājas tikai pamazām. Murakami nevar lasīt tie, kam gribas standarta rāmjos kaut ko ieliekamu, lasot Murakami jābūt gatavam jebkam, arī iekrišanai Alises truša alā, jāpieļauj realitātes bīdīšana dažādos virzienos un tieši tas pamatīgi kustina smadzenes. Droši vien mani uzrunāja arī galvenais varonis – gleznotājs, krāsu likšana uz audekla aprakstīta tik sajūtami gan smaržā, gan faktūrā, ka gribas celties un iet pie molberta pagleznot vai vismaz pajaukt iedomātos toņus.
„Viņa gleznās brīnišķīgs bija tieši šis tukšums. Varbūt tas izklausīsies paradoksāli, bet bija arī neuzgleznotā daļa. Viņam izdevās ļoti uzkrītoši parādīt ar šīm neuzgleznotajām daļām to, ko viņš bija vēlējies uzgleznot.”
„Man aizvien paticis šis brīdis, kad pētu balto audeklu, uz kura vēl nekas nav uzgleznots. To es pavisam privāti esmu iesaucis par „audekla dzen” meditāciju. Kaut arī uz audekla vēl nekas nav uzgleznots, tas tomēr nav tukšs. Šajā pilnīgi baltajā gleznā nemanāmi slēpjas uzgleznojamais tēls. Ja ieskatos ciešāk, parādās vairākas iespējamības, kas beidzot saplūst vienā uzvedinājumā par to, kā man turpināt. Es ļoti mīlu šo brīdi. Esības un neesības saplūšanas brīdi.”
„Atbilstoši loģikai, jā, – Komandors piekrita. – Tomēr tas nu būtu pārlieku loģiski. Īstenībā tā nav īstenība. Cilvēki var domāt, ka pārstāj par kaut ko domāt, taču patiesībā viņi nevar nedomāt. Ja ir tāda doma – pārstāt par kaut ko domāt, tad šīs domas ietvarā atkal domā par kaut ko. Lai pārstātu par kaut ko domāt, dabiski, ir jādomā par pārstāšanu domāt.”
iedvesmas pieturpunkti nr.135 Laiks. Man kaut kas smadzenēs pieklibo ar laika izpratni. Kādu labu brīdi jau mācos saprast, ka laiks nav līnija, nav tāda vakar un rītdien. Ir tikai tagad. TAGAD. Bet laika nogrieznis ir tik ļoti uzkundzējies smadzenēs, nav viegli kaut ko mainīt. Smadzeņu nomalēs it kā sāk ataust gaisma un uzzibsnī tādi kā izpratnes mirkļi, bet noķert to domu pavisam ir sarežģīti. Tev nav kaut kas iesakāms? Kā uzspridzināt laika nogriezni smadzenēs?
Dzīvo šodien! TAGAD!!! T A G A D
iedvesmas pieturpunkti nr.134 Dievīgā lapsa Turgeņeva ielas pagalmā! Gan ideja, gan izpildījums! Paklanos māksliniekiem! Māksla ar izcilu “mesidžu”. Latvijas Mākslas akadēmijas ieraksts: “Uzmanību, Rīgas pilsētvidē parādījusies lapsa❗️ Rīgā, Lastādijas radošajā kvartālā top pirmais dzīvnieku aizstāvībai veltītais mākslas objekts Rīgā. Autors ir LMA Tēlnniecības katedras students Aleksandrs Marinoha kopā ar savu tēvu Oļegu Marinohu sadarbībā ar biedrību “Dzīvnieku brīvība”. Veidotā skulptūra – milzu lapsa – aicina uz visu kažokādu ieguvē un industriālajā lopkopībā izmantoto dzīvnieku aizstāvību. Studiju darba uzdevums: vides objekts pilsētvidē.” Kaut vairāk būtu tādu cilvēku, tāda māksla, tāda domāšana! Pilnu Rīgu ar lapsām!!! Vēl viens stāsts par eko! Paldies!
iedvesmas pieturpunkti nr.133 Vai tikai man tā liekas, ka šogad ir baltāk, mīļāk, sirsnīgāk? Klusāk un patiesāk? Vairāk uz iekšpusi :) Un tik mīļas, tik īpašas dāvaniņas jau visu decembri, nav pat vēl Ziemassvētki, bet sajūta man daudz svētīgāka kā citus gadus. Pat bez pasākumiem, koncertiem, tāds gaišums. No katra no jums! Un dzīve papildinās ar jauniepazītiem gaišiem cilvēkiem! Tik labi ir BŪT ♥
iedvesmas pieturpunkti nr.132 Dažiem pērļoti burtiņi, dažiem – sirsniņu piespraudes. Greznais N burts Natālijai – mirdzoši melnas un zeltainas pērles. Un sirsniņas – katram savā nokrāsā, rozīgas, zaļganas, pelēkas un zilas. Pērlīšu izšuvums. 100% mīlestība :)
iedvesmas pieturpunkti nr.131 Tumsu vajag tāpat kā gaismu. Vismelnākajā naktī – visspožākās zvaigznes. Ievēlies brīnumu, ievēlies naktī, pačuksti zvaigznēm.
iedvesmas pieturpunkti nr.130 … un tad valdība lēma, ka jāaizslēdz arī bibliotēkas … Divas dienas šausminos par šo lēmumu. Ko cilvēkiem darīt daudzajās brīvdienās, ja ārā līst, nekur nekas nenotiek, nav koncertu, pasākumu. Skatīties vislaik TV? Tādu ieteikumu es saņēmu, kad raudāju par slēgtām bibliotēkām, pieslēgt seriālu kanālu. Bet man ar to televizora skatīšanos ir tāda sajūta, ka esmu truls “dārzenis”, kuru kāds baro ar karoti, ielej mutē visu, ko grib, bez manas atļaujas. Televizorā un grāmatā varbūt pat viens stāsts, bet lasot man ir sajūta, ka es pati piedalos procesā, pati uzburu vietu, kur tas notiek, uzburu tēlus, kas darbojas, uzburu sajūtas, noskaņu, visu pati, es piedalos radīšanā, manas smadzenes kustas līdzi, man neieliek visu gatavu mutē.
iedvesmas pieturpunkti nr.129 Nesen kāds cilvēks man jautāja “nu kā tad lai tiek pie tā iekšējā prieka, ja visapkārt tik daudz kā tāda nepatīkama?” Mana recepte prieka noturēšanai ir tāda: katrreiz, kad kaut kas kaitina, nepatīk, sadusmo pretī jāliek kaut kas labs par šo cilvēku, lietu vai notikumu. Ja izkrīt sliktā kārts, tai virsū uzreiz jāliek labā kārts. Ja kāds nokaitina, virsū uzreiz jāuzliek kaut kas, ko labu šis cilvēks izdarījis tev. Vai kāds notikums, lietas, vienmēr ir kaut kas labs tajā visā, kāds ieguvums – finansiāls, emocionāls, tīri praktiskas dabas kaut kas sakārtojošs. Tad noņemas fokuss no negatīvā un enerģija, domas koncentrējas uz labo. Ja fokusā ir labais – tad nav variantu – iekšējais prieks rodas pats no sevis :)
iedvesmas pieturpunkti nr.28 LU Botāniskajā dārzā no 12.12.2020. atvērta pastaigu taka “Ziemas gaismas dārzs”. Gaisma, mūzika, noskaņa, sajūtas. Mirguļojoša spogulīšu pasaule, jāņtārpiņi zem lielajām eglēm, mainīga gaismu spēle – tumšā ziemas vakarā. Kā ieiešana citā dimensijā. Iesaku :)
iedvesmas pieturpunkti nr.127 … tik klusiņām klusiņām kā krīt sniegs, tik viegliņām viegliņām …
iedvesmas pieturpunkti nr.126 Dāvana mazajai Hannai pirmajā vārda dienā :) Mīlestības kodēta dāvana un enģeļa spārni kā atgādinājums, ka sargenģelis vienmēr ir tuvumā :)
iedvesmas pieturpunkti nr.125 Enģeļi. Sargenģeļi. Gaismas enģeļi. Veselības nesēji. Sapņu piepildītāji. Laimes enģeļi. Katram ar savu nokrāsu, katram ar savu mirdzumu, bet visi mīlestības pilni :)
iedvesmas pieturpunkti nr.124 Labai grāmatai ar vienu ierakstu nepietiek :) Vēl drusku par G.Bradena “Dievišķā matrice”. Teksts ir tik saprotamā valodā, tik atbilstošs manai pašreizējai uztverei, ka lasot burtiski jūtu kā strāvas triecienus smadzenēs, kas noskalda neskaidro, atbild uz jautājumiem, burtiski atšķeļ veselu kārtu nevajadzīgu iesīkstējušu nosēdumu smadzenēs, atbrīvo galvā piekļuvi kaut kam svaigam. Lasu par DNS pētījumiem – tika veikts eksperiments- paņemot kāda cilvēka šūnas (DNS) un noliekot atsevišķi pieslēdzot mēraparātiem. Uz cilvēku iedarbojās, izraisot viņā dažādas emocionālas reakcijas, atdalītais DNS turpināja reaģēt līdzi cilvēka emocijām, turklāt absolūti vienlaicīgi un atkārtojot eksperimentu kilometra un 100 kilometru attālumā rezulāts bija tieši tāds pats. Un tagad izlasi citātu:
“Ikdienā lielākā daļa no mums saskaras ar dučiem un reizēm pat simtiem citu cilvēku, un bieži šis kontakts ir fizisks. Ikreiz, kad pieskaramies citam cilvēkam, kaut vai vienkārši sarokojoties, šī cilvēka DNS paliek pie mums ādas šūnu veidā, kas saglabājas uz mūsu ādas pēc pieskāriena. Tajā pašā laikā dažas mūsu šūnas paliek pie otra cilvēka. Vai tas nozīmē, ka paliekam saistīti ar tiem, kuriem pieskaramies, tik ilgi, kamēr DNS šūnās ir dzīva? Atbilde uz šiem jautājumiem ir apstiprinoša – izrādās, ka šāda saikne pastāv.” /G.Bradens Dievišķā matrice”/
Nākas aizdomāties, ko mēs ikdienā nesam sev līdzi, vai ne? :) Nav nekāds brīnums, ka tuvinieki jūt viens otra emocijas, saprotas bez vārdiem un jūtas saistīti viens ar otru. Pieskaršanās man vienmēr bijis aktuāls jautājums (droši vien tā ir daudziem introvertajiem), es nevaru būt tuvumā kuram katram, nerunājot nemaz par fizisku kontaktu. Man patīk saprast lietas, atbildēt uz jautājumiem nevis vienkārši pieņemt – tā ir un viss. Tāpēc tik ļoti dievinu Bradena grāmatu, kurā var atrast tik daudz atbildes.
iedvesmas pieturpunkti nr.123 Ak, man ir jauna iemīlēšanās!!! – grāmata, ko atkal gribas turēt zem spilvena :) Gregs Bradens “Dievišķā matrice”. Atkal un atkal jādomā, cik maz mēs pazīstam pasauli, kurā dzīvojam. Kuļamies, ņemamies un tirgojamies ar savām emocijām, bet kas ar to visu notiek aizkulisēs? (citāts: “Pierādīts DNS izmaina vielu, no kā sastāv mūsu pasaule, un ka emocijas maina pašu DNS”) .
“Kad tulks pārtulkoja klostera priekšnieka atbildi, mani pārņēma stipras jūtas. “Jūs nekad neesat redzējuši mūsu lūgšanas”, viņš sacīja, “jo lūgšanu nav iespējams redzēt.” Sakārtodams smago vilnas apmetni zem kājām, klostera priekšnieks turpināja: “Jūs esat redzējuši to, ko mēs darām, lai radītu šo sajūtu savā ķermenī. Lūgšana ir sajūta!” Cik skaisti, es nodomāju. Un cik vienkārši! Gluži kā to parādījuši 20.gadsimtā veiktie eksperimenti, vielu, no kā sastāv mūsu realitāte, ietekmē cilvēku jūtas un emocijas – tā ir mūsu iekšējā valoda, kas izmaina atomus, elektronus un fotonus ārpasaulē. Tomēr tas attiecas ne tik daudz uz īstajiem vārdiem, ko izrunājam, kā uz sajūtu, ko tie mūsos rada. Emociju valoda runā ar visuma kvantu spēkiem … dievišķā matrice atpazīst sajūtas.” /G.Bradens Dievisķā matrice”/ #meklēt-saprast-zināt-pielietot