iedvesmas pieturpunkti nr.276 Hēga “Klusā meitene” – šo lasīju labu laiku atpakaļ, bet nupat uzdūros veselai kaudzītei citātu, ko toreiz lasot biju pierakstījusi. Patīk pēc laika pārlasīt, ko kādreiz lasot esmu pasvītrojusi vai kā pēdējā laikā biežāk daru – nofočēju to, kur labs teksts. Ir grāmatas, no kurām var paņemt vārdu vai teikumu, un ir grāmatas, kuras apber tevi ar domām, pārdomām, citādu paskatīšanos uz jau redzēto.
Pēters Hēgs „Klusā meitene”
Mīlestība nekad nav beznosacījumu, – viņš atteica, – vienmēr kaut kas ir pierakstīts sīkā šriftā.
Tomēr pretī esošajai sievietei piemita citāds plūdums. Itin kā viņa būtu apmetusies nevis tieši ķermenī, bet tam apkārt. Visu mūžu viņš bija ieklausījies ķermeņos, nekad nebija dzirdējis neko tamlīdzīgu.
Ir divu veidu klusums, – vai vismaz man tā izklausās. Ir augstais klusums, lūgšanas klusums. Klusums, kad esi pietuvojies Dievišķajam. Tas klusums, kas ir visu skaņu koncentrētā, nedzimusī klātbūtne. Un tad otrs klusums. Bezcerīgi tāls no Dieva. Un no citiem cilvēkiem. Prombūtnes klusums. Vientulības klusums.
Talants ir spēja izvēlē atteikties. Viņam bija divdesmit piecus gadus ilga pieredze pareizi atteikties.
Bezkaunīgā gaisma bija apdzisusi, Jautājums nāca dziļi no iekšienes. Kad cilvēki uzdod jautājumu no liela dziļuma, ir jāatbild.
Ja mīlestība IR, tā neizgaist, kad uzlec saule un nokrīt priekškars, tā turpinās. Nu bija pagājis divdesmit gadu, un savā ziņā prieks par to, ka viņa ir, un bēdas par to, ka nekas nevarēja sanākt, nebija mazinājušās.
Tieši tur arī mēs, cilvēki, pieļaujam kļūdu. Mēs neredzam absolūti pārsteidzošo, kas nāk pie mums, pārģērbies par ikdienišķo.
Es biju domājis, ka mīlestība ir forma, – viņš sacīja. – Ka tās ir jūtas, kas aplīp ap noteiktu ķermeni. Noteiktu sirdi. Seju. Skaņu. Ar tevi ir citādi. Tā ir kaut kas tāds, kas taisās vaļā. Durvis. Atvērtība. Kaut kas tāds, kam es krītu cauri. Tā visu laiku mainās. Tu visu laiku skani citādi. Tā ir kā dopings. Es netieku vaļā. Man ir bail to pazaudēt.
Viņš bija ieslodzīts viņas skanējumā, ieslodzīts viņas smaržās, kā kauliņš firziķī.
Kasperam tā arī nebija izdevības gūt priekšstatu pa viņas ķermeni. Dažbrīd viņa šķita trausla kā putns, citreiz sīksta kā brīvā stila cīkstonis. Tomēr vienmēr, kad viņa pieskārās viņam, viņš dzirdēja zemi, zemi un jūru.
Viņš bija spiests runāt. Vai tas nav galvenais iemesls, kā dēļ mums vajadzīgi vārdi – lai uzturētu īstenību un nevajadzētu redzēt, kas slēpjas otrā pusē?
