iedvesmas pieturpunkti nr.268 Kā jau dažus ierakstus iepriekš solīju, ielikšu citātus no Ninas Georges brīnišķīgās grāmatas “Mesjē Pardū grāmatu kuģis”. Šī grāmata jālasa visiem, kam grāmatas ir kaut kas vairāk par izklaidējošu lapu kaudzīti, tiem – kas grāmatas dievina. Tiem – kas dievina grāmatas par grāmatām (piemēram, es :D)
“Mūs veido ne jau tas, KO mēs piedzīvojam, bet KĀ piedzīvojam, Pardū nodomāja. Detaļas. Žesti, smaids, saruna, tu pamosties, un kāds jau ir pagatavojis kafiju, tādu, kāda tev garšo, jo viņa vai viņš ir tās ievērojis – detaļas. Atšķirības. Tiešamību.”
“Atbilde nav tikai viena vien. Nedz grāmatās, nedz esamībā. Atbildes ir pilnīgi visas, un neviena nav nepareiza, un neviena nav pareiza, un beigās atrisinājums esi tu pats, vai, kā pēc būtības to uzskatīja godājamais mesjē Prusts: grāmata ir palielināmais stikls, zem kura lasošais lasa pats sevi. Grāmata ne pēc kā netiecas. Pat ne pēc tā, lai no sava lasītāja, no savas lasītājas izveidotu kaut ko vai kādu; grāmata varbūt vienīgi cenšas palīdzēt izdibināt, kas lasītājs jau sen ir bijis un līdz šim brīdim to tikai nav zinājis, un vispār, it kā starp citu, tā cenšas dāvāt tīkamu pēcpusdienu.”
“Ja grāmatas ir kā cilvēki un otrādi, tad tie attālinās – vai arī satuvinās – dažādos ritmos. Nenāks par ļaunu līdz galam neizlasītu grāmatu pēc pāris gadiem vai – pat labāk – pēc gadu desmitiem apskatīt vēlreiz; dažkārt atklājas, ka tā bijusi nevis vienmuļība, bet gan neizpratne. Paša dzīve nav piedāvājusi pieredzes laukumu, kur vārdiem nosēsties.”
“Viņa izlēma, ka tas turpināsies, nezinu, vai es uzdrīkstētos. Taču es atradu reālu sevis paša izdevumu, ne izlasītu. Īstu. Kad viņa aizgāja, es sevi vairs neatradu. Viņa arī mani vispirms saņēma ciet un tad atkal atlaida. Un es kritu. Vairāk nekā divdesmit gadus es kritu. Es neesmu vecāks par tevi, sevī, kas attiecas uz dziļo, gaišo mīlestību, kas attiecas uz tuvām attiecībām un intimitāti, uz to, kas notiek ar vīrieti, kad viņš kļūst par mēs, par daļu no otra cilvēka dzīves, kurš paliek. Kas notiek, kad līdz ar mēs ir es. Kad radusies sajūta: vai es tikai dzīvoju līdzi viņas dzīvi vai arī man ir pašam savējā? Un vai šī paša dzīve ir tā vērta, lai atsacītos no mēs?”
“Dažkārt pietiek tikai ar vienu ainu, ar vienu teikumu, pat ar vienu vienīgu vārdu, lai rasties grāmatu draudzībai neļautu. Taču laimīgā kārtā tas, kurš daudz lasa, kļūst pret grāmatām mazāk bargs; turklāt, un šī ziņa ir laba, kļūst arī mazāk bargs pret citiem un sevi pašu. Tas, kurš spēj piedot nepareizību, jau ir laimei it tuvu.”
“Grāmata ir zvaigzne; tās gaisma dažkārt mūs sasniedz tikai desmitiem gadu pēc tam, kad tā uzrakstīta.”
