iedvesmas pieturpunkti nr.250 Citāti no Klarisas Lispektores grāmatas “Dzīvais ūdens”.
“Es negleznoju domas, es gleznoju visneaizsniedzamāko “uz mūžu”. Vai arī “vairs nekad”, jo tas ir tas pats. Bet vairāk par visu es gleznoju gleznas. Vairāk par visu rakstu tev grodu tekstu. Es tā vien gribētu vārdu paņemt rokās. Vai vārds ir priekšmets? Reizi pa reizei es no tā izspiežu sulu kā no augļa. Man ir jātiek vaļā no sevis, lai aizsniegtos līdz dzīves serdei, līdz sēklai. Mirklis ir dzīva sēkla.”
“Viss beidzas, taču tas, ko tev rakstu, turpinās.Un tas ir labs, ļoti labs. Nekas labāks līdz šim vēl nav uzrakstīts. Un pats, pats labākais slēpjas starp rindiņām.”
“Šodien ir sestdiena, un tā ir veidota no vistīrākā gaisa, tikai no gaisa. Saruna ar tevi man ir kā dziļa pašizpausme, un gleznošana man ir kā dziļa pašizpausme. Ko gan tagad es vēlētos rakstīt? Kaut ko mierīgu un bez manierīguma. Kaut ko tādu kā atmiņas par augstu pieminekli, kas izskatās vēl augstāks tāpēc, ka tās ir atmiņas. Taču garāmejot es vēlos pieskarties tam pa īstam. Ir sestdiena, tāpēc es likšu punktu.
Joprojām sestdiena. Viss, kas notiks vēlāk, – ir tagad. Pār tagadni valda tagad. Un kamēr ilgst improvizācija, es dzimstu.
Un, redzi, pēc kāda vakara par tēmu “kas es esmu” es pamodos vienos no rīta, joprojām izmisusi, – un,redzi, pulksten trijos no rīta es pamodos, jau satikusi sevi. Es biju aizgājusi uz tikšanos ar sevi. Klusa, priecīga, pilnība bez zibeņošanas. Vienkārši es esmu es. Un tu esi tu. Tam nav ne gala, ne malas, tas nebeidzas.
Viss, ko tev rakstu, ir “šis”. Tas neapstājas: turpinās.
Skaties uz mani un mīli mani. Nē: tu skaties uz sevi un mīli sevi. Tā būs pareizi. Viss, ko tev rakstu, turpinās, un es esmu apvārdota.”
