Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules

iedvesmas pieturpunkti nr.280  Murakami  “Uz dienvidiem no robežas, uz rietumiem no saules”. Vienīgais Murakami no latviski tulkotajiem, kuru nebiju izlasījusi līdz šim. Iznācis jau 2004.gadā. Pirmais, ko gribas teikt – atšķirīgs! Mazāk paralēlo pasauļu, vairāk cilvēka iekšējā pasaule. Šis esot Murakami personiskākais romāns.  Noskaņa kā džezā –  skumjas caurvijas ar kaisli, nostaļģija, ilgas, kluss prieks un kaut kas liktenīgs, neizbēgams.  Arī cilvēkā, kuram  “it kā ir viss”, var rasties  eksistenciāls tukšums un  dzīve var šķist nepilnīga, ja tajā trūkst patiesas kaisles un  dvēseles miera. 

Ielasījos par virsraksta skaidrojumu – dienvidi tiek definēti kā siltā laimīgā pagātne. Taču par  rietumiem biju pārsteigta: Teiciens “Uz rietumiem no saules”  saistīts ar mītisku fenomenu, ko sauc par hysteria siberiana (Sibīrijas histēriju). Bēgšana no tukšuma: Stāsts vēsta par zemniekiem Sibīrijā, kuri katru dienu redz sauli uzaustam austrumos un norietam rietumos. Kādu dienu viņos kaut kas salūzt, un viņi sāk iet uz rietumiem – “uz rietumiem no saules” –, meklējot kaut ko, kas nav šī pasaule, līdz viņi sabrūk un mirst. Kaut kas līdzīgs notiek ar Hadzimi, viss ir, bet iekšējais tukšums dzen kaut kur un vienīgais viņam zināmais pieredzētais piepildījums ir Simamoto – meitene no pagātnes, meitene no dienvidiem. 

“… taču es atklāju ko citu – zem šīs maskas slēpās silta un viegli ievainojama dvēsele. Viņa atgādināja bērnu, kurš spēlē paslēpes. Viņa it kā bija paslēpusies pati sevī un vienlaikus cerēja, ka tiks atrasta.”

“… un tomēr šī plauksta un šie pirksti bija kā vitrīna, kurā atradās viss, ko es gribēju uzzināt, un viss, ko man vajadzēja uzzināt. Satverdama manu roku, viņa parādīja man šo lietu būtību, to, ka reālajā pasaulē ir vieta, kurā šīs lietas eksistē.”

“ “Kādu laiku” ir frāze, kuras garumu nav iespējams izmērīt. Vismaz to nespēj izmērīt cilvēks, kurš gaida, — es atteicu. Tomēr eksistē situācijas, kad šī frāze ir nepieciešama, kad tā ir vienīgā iespējamā frāze.  Un «iespējams» ir vārds, kura svaru nevar aprēķināt.”

“ — Dažreiz, kad raugos tevī, man šķiet, ka es lūkojos uz kādu tālu zvaigzni, — es teicu. — Šīs zvaigznes gaisma žilbina acis, taču tā atrodas desmit tūkstoš gaismas gadu attālumā. Iespējams, ka šī zvaigzne vairs neeksistē. Tomēr reizēm šī gaisma man šķiet reālāka par visu pārējo pasauli.  Simamoto klusēja.

Es turpināju runāt: — Tu atrodies šeit, vismaz tu izskaties tā, it kā atrastos šeit, taču iespējams, ka tevis šeit nav, ka tā ir tikai tava ēna. Iespējams, ka īstā «tu» atrodas kaut kur citur. Iespējams, ka tu jau sen esi pazudusi. Es pastiepu roku, lai izprastu, kas tu esi, taču tu esi paslēpusies aiz iespējamību mākoņa. Vai tev šķiet, ka tā var turpināties mūžīgi?”

“Tā kā atmiņas un sajūtas ir tik nepastāvīgas un subjektīvas, mēs allaž paļaujamies uz konkrētu realitāti — to varētu saukt par alternatīvo realitāti, — kas kalpo kā notikumu realitātes apliecinājums. Mēs neesam spējīgi noteikt, cik lielā mērā fakti, kurus mēs atzīstam par faktiem, tik tiešām ir fakti, nevis mūsu iedomas, kuras mēs pieņemam par reāliem faktiem. Tādējādi mums nepieciešami citi objekti, kas palīdzētu definēt reālo faktu esamību. Savukārt šo sekundāro reālo objektu patiesās esamības apliecinājumam mums nepieciešama vēl trešā realitāte, kas kalpo kā šo otro reālo objektu pazīšanas fons. Mūsu apziņā tiek radīta bezgalīga ķēde, un šī ķēde nodrošina sajūtu un pārliecību, ka mēs patiesi atrodamies šajā vietā, ka mēs vispār eksistējam. Ja kaut kāda iemesla dēļ šī ķēde pārtrūkst, mēs jūtamies kā pazuduši.   Kas ir realitāte?  Vai tā atrodas pirms ķēdes pārrāvuma vai arī aiz tā?”