iedvesmas pieturpunkti Nr.275 Pola Boulza romāns “Debesu patvērums”. Nezinu, vai jāiesaka šī grāmata. Taču mani nohipnotizēja. Izlasījās vienā piegājienā, sniega pilnajā sestdienā – Sahāras karstā saule un smiltis acīs. Nav tur nekā jauka vai mīlīga. Ceļošana Ziemeļāfrikā ārēji un ceļošana iekšpusē dziļi, ne tā pa smuko. Tam, kas pats ceļo sevī un meklē savas atbildes, var noderēt! Nedaudz sajūtās pievilkās kaut kas līdzīgs Šantarāmam, brīžiem Onodibio “Birmietei”, bet tie tādi maigāki, šis darbs eksistenciālāks. Pirmoreiz izdots 1949.gadā. Mani vienmēr pārsteidz, cik pasaule ir vienāda visos laikos. Nomainās šādas tādas dekorācijas, bet iekšēji viss viens un tas pats.
“Un viņam iešāvās prātā, ka pastaiga pa laukiem savā ziņā ir pašas dzīves līdzība. Mums nekad nav laika izbaudīt visos sīkumos; viņš prātoja: jā, vēl viena diena, bet allaž ar slēptu apziņu, ka ikkatra diena ir unikāla un galīga, ka nekad nav iespējama nekāda atgriešanās, cita reize.”
“Kurš vispār ir izgudrojis godīguma jēdzienu? Vai nebūtu vieglāk, ja mēs vienkārši atbrīvotos no šīs taisnīguma idejas? Tu domā, ka baudas daudzums, ciešanu pakāpe starp visiem cilvēkiem ir nemainīga konstante? Ka ir kaut kāds vienādojums? Tu tā domā? Ja arī sanāk vienādi, tad tikai tāpēc, ka galīgā summa ir nulle.”
“Kad viņa apziņas dzīpars bija pārāk atšķetinājies un sapinies, nedaudz vientulības varēja līdzēt to ātri satīt atpakaļ. Viņa nervozitāte bija ārstējama, jo tā bija saistīta tikai ar viņu pašu: tās bija bailes no nezināšanas.”
