iedvesmas pieturpunkti nr.274 (iedvesmai nesvinēt :D) Patiesībā laikam zinu tikai vienu cilvēku, kurš vēl bez manis, nesvin tādu padarīšanu kā jaungada sagaidīšana. Uzsvars uz priecīgi nesvin! Jo ir kaut kāda daļa, kas īsti nesvin, jo nesanāca būt tur, kur gribēja, vai vnk paliek mājās kaut kādu iemeslu dēļ, un tad īgni lūr televizorā kā citi priecājas un sagaida tos divpadsmit it kā tas būtu kaut kas TĀDS sagaidāms. Veselam lērumam no tā rodas depresija – no uzspiestās svinēšanas. Un katru gadu viens un tas pats, viens un tas pats. Un tie paši teksti. Atkal un atkal. Tā kā tādā parodiju cirkā. Ja nepieciešams, katru dienu ir “jaungads”, katra diena var būt jauns sākums, katru brīdi var novēlēt laimi. Man gribētos izglābt tos, kam par grūtu tas cirks, palīdzēt saprast, ka cirkā drīkst nepiedalīties! Man tā jau daudzus gadus – jaungads pilnīga nulle. Kuriem svinības sagādā prieku, tiem – jāsvin. Es par tiem, kam tas kā zobu sāpes. Drīkst nesvinēt, drīkst neraķešot, drīkst gulēt un to visu ar prieku! :)) Priekā! Par mums citādajiem! :))
Jā, nesvinēšana baros un izdomātos momentos ir tas moments, kad patiesi var svinēt katru dienu!
Man ne tikai jaungads, bet arī Jāņu diena – dienas bez svētku sajūtas. Ja vien iespējams, palieku mājās, uz dīvāna ar kaut sulas glāzi blakus. Un eju gulēt, kad miegs nāk, nevis uzspiestajos kaut kad. Man drīzāk ir svētki, ka citiem ir svētki un labsirdīgs smaids vērojot, kādās “noguruma” pakāpēs mani kaimiņi pret pusdienlaiku mostas.
Jā, Andra, arī Jāņu diena tas pats :)