iedvesmas pieturpunkti nr.266 Pirms kāda laiciņa izlasīju jauno Murakami. Grāmata “Pilsēta un tās nedrošie mūri”. Murrāt var lasīdams! Murakami jālasa tiem, kas grib un spēj tvert vairākas realitātes. Nederēs – racionālajiem, kam visu vajag pareizos rāmjos, kam gribas lai lasāmais, notiekošais atbilst paša vai vispārpieņemtiem standartiem. Tiem, kam ir iekšēja nepieciešamība rakties zem/aiz/virs redzamās pasaules, jālasa obligāti!
“Tik un tā, kaut kas no viņas bija ienācis kādā manas sirds stūrī (bet nesaskatāmā vietā), iesēdies un vairs no turienes neizkustējās. Vai viņa man kaut ko vai kādu atgādina? Tomēr, lai cik par to domātu, nebija nekā un neviena, kas mani ar viņu saistītu. Viņa bija viņa pati, pastāvīga esība, klusi ienākusi manī.”
“Liega vēja pūsma pārskrēja pār ūdens virsmu. Viņas slaidie pirksti kaut ko paslepšus stāstīja manējiem. Kaut ko svarīgu, vārdos nepasakāmu.”
“Viegla asaru smarža. Es domāju, ka asaras smaržo. Tā ir sirdspukstu smarža. Smalki pavedinoša un mazliet skumīga smarža.”
“Es domāju: tāpat kā šīs upes straume pārvēršas sazarotā labirintā, plūst tumšajās zemes dzīlēs, tāpat arī mūsu realitāte mūsos sadalās un plūst vairākos ceļos. Vairākas savādas realitātes savijas, kļūst par savādām izvēlēm, no kurām izveidojas mūsu vispārējā realitāte – tā, ko uzskatām par savējo. Protams, tās ir tikai manas personiskās izjūtas, tikai un vienīgi manis paša domas. “Ir tikai šī viena realitāte, citas nav” – varbūt tā ir patiesība. Mēs tveramies pie vajadzības pēc vienas realitātes, kurā cita nevar būt, kā grimstoša kuģa komanda ķeras pie grotmasta. Vai vēlamies to, vai nē. Taču – vai paši esam izsekojuši tam noslēpumainajam, tumšajam upes labirintam, kas plūst zem stingrā pamata zem mūsu kājām, cik labi mēs to pazīstam? Vai ir kāds, kas to redzējis savām acīm un pēc tam atgriezies šaipusē, cik tādu ir?”
“Vairs nejutos piederīgs šai realitātei. Gluži tā, it kā gaiss šajā vietā nebūtu piemērots maniem elpošanas orgāniem. Ja es paliktu te, tad beigu beigās vairs nespētu paelpot. Tāpēc man pēc iespējas ātrāk jākāpj ārā no šī vilciena, jau nākamajā stacijā, – to es vēlējos visvairāk par visu. To man vajadzēja visvairāk, es nevarēju bez tā iztikt. Taču , ja es kaut ko tādu pateiktu, to priekšnieks (un laikam arī kolēģi) nesaprastu. Šī realitāte nav mana realitāte, diezin vai kāds cits izprastu un pieņemtu šo izjūtu, šo dziļo citādības sajūtu.”
“Man visvairāk par visu patīk vienai pašai gaidīt tavu atnākšanu…”
